Lasot diskusijas, aizdomājos par to, ka man ar visiem ex ir ļoti labas attiecības. Nē, īstenībā izņemot manu pirmo vīrieti, kurš tikko vēl skolas salidojumā ar mani nerunāja, jo teju pirms 10 gadiem salauzu viņam sirdi :D
Bet runa ir par to, ka secināju, ka man ir par ko pateikt paldies katram.
A., kurš bija precējies, iemācīja man apvaldīt greizsirdības, netaisīt scēnas un nekad vairs nepīties ar precētiem vīriešiem ;-)
J., manas ilgākās attiecības, man deva ļoti daudz - no viņa iemācījos meklēt atbildes uz jautājumiem, strādāt ar sevi, tiekties uz pilnveidošanos, parādīja man, kā dzīvot savādāk. Pārņēmu zināmu devu viņa filosofijas. Pirmā kopdzīve, bildinājums, saderināšanās - paldies viņam par skaistiem mirkļiem.
Tagadējam draugam saku paldies par to, ka viņš mani izcēla no vājprātīgā stāvokļa pēc izšķiršanās, kad bija izsāpēts, bet nonstopā tikai tusēju, dzēru un pīpēju, viņš man sniedz tik daudz smieklu un jautru brīžu, saku paldies viņam par stipro plecu un drošības sajūtu, par to, ka lek man justies tik mīlētai un sievišķīgai (l)
Bet zinot sevi - par ko patiesībā paldies, zināšu tikai pēc tam, atskatoties uz to jau kā pagājušu.
Un kā ar Jums meitenes? Vai iekšēji sakat paldies saviem bijušajiem?
503
