slinkums part 2

saldus sapņus tām, kas pošas uz gulētiešanu :) |-)

uijjjj- kā es šito ajūtu zinu. Es esmu pasākusi rakstīt uz papīra visu ko esmu ieplānojusi- nevis lielo plānu uzreiz, bet soli pa slolītim kā to vēlos sasniegt. Un ko esmu aveikusi- izsvītroju, un kas nāk klāt- to pierakstu klāt.

Kad uzzināsi atbildi, es arī gribēšu to saņemt. :-D

Es arī gribētu šo zināt! :D

nu, redz, vesela domubiedru grupa jau :D visgudrās meitenes- mēs gaidām uz Jūsu viedajām atbildēm :D

Laikam par mani runā. :)
Es esmu šaaaausmīīīīīīīgi liela sliņķe. Reizēm šķiet, ka tas nav tikai tāds joks un nenopietna problēma, bet gan manā dzīvē lielākais traucēklis. Es slinkoju visās lietās - sākot no ikdienišķā, beidzot ar savu sapņu īstenošanu.
Vēl mana problēma ir tas, ka ātri padodos, mūžīgs motivācijas trūkums, patīk citus vainot savās problēmās, meklēt vainu apstākļos.

Man ir slinkums pat sakārtot failiņus uz desktopa, tāpēc reizi pa reizei visus nevajadzīgos vienkārši sametu mapē Unused desktop items, kuru nemaz vairs neveru vaļā, jo tā ir milzīga. :-D

Es aizeju uz dušu, un man ir slinkums līst no tās ārā, tāpēc es mazgājos ļoti ilgi, tikai slinkuma pēc. :-D


Un, protams, tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, ka man tiešām, tiešām, ir slinkums uz visu pārējo, daudz svarīgāko - mācībām, vēl vis kaut ko. It kā nemācos slikti, bet zinu, ka varētu labāk, teiksim, uzrakstīt referātus, ja cītīgāk rakstītu un pacenstos vairāk. (s) Bet nu es apsolos nākamgad bakalauru sākt laicīgi, apnikt savam vadītājam, bet uzrakstīt patiešām labu darbu, jo vairāk, ka šodien mana tēma tika saslavēta, ka tai ir ļoti labs potenciāls. Stulbi būtu sabojāt to slinkuma dēļ. |-)

nu par visiem šitiem referātiem/kursa darbiem/esejām nemaz nerunāsim, jo man uz viņiem arī ir baigākais slinkums. jā, man patīk rakstīt, bet tikai par sev tīkamām tēmām, nevis rakties cauri sazin kam, lai atrastu nepieciešamo info.
un man besī internets- es sev it kā iestāstu: ieiešu tikai uz 10 min e-pastā, draugos, cosmo, spokos un vēl šur tur, bet pēc tām 10 minūtēm jau ir pagājusi stunda! :D nets visu laiku novērš manu uzmanību no svarīgām lietām. (e) :D

Vai ne? Pats labākais, ka atvērti tik daudzi tabi tam internetam, ka kamēr visiem izskrien cauri, tikmēr jau no jauna jāsāk. :-D

es gribu tādu garu sevī, ka Ričardam Brensonam!! :D bet tādas dāvanas laikam ir vienam izredzētajam reizi triljons gados... :D

jā, nets ir viens vella izgudrojums :D

Slinkums, kas ir dažreiz ir ok,jo dzīvē visam jābūt līdzsvarā ;)
Ja mērķis ir pašas nosprausts,un tiešām vēlies to sasniegt, tad domāju, ka nav pamata bailēm.
Jā, arī man uznāk slinkuma periodi, besis par kaut ko, bet tad es apzinos,ka dzīvoju vienreiz, ka tieši tagad un tieši man ir iespēja darīt to, ko dzīve man šobrīd piedāvā. Garantijas, ka būs vēl kāda iespēja, man nav, ja nu tomēr tas pasaules gals būtu bijis? :D un padomā, cik daudziem cilvēkiem pasaulē nemaz nav tādu iespēju, kādas ir Tev.
Baudīt dzīvi -tas laikam ir mans dzinulis.

Haha, es tieši pēc sava pirmā komentāra ierakstīšanas šajā diskusijā nodomāju, ka ja Ričards Brensons būtu tāds pats kā es, tad neviens viņu nezinātu un šobrīd viņš varbūt dzīvotu kaut kur zem tilta pilnībā nabadzībā. :-)
Mēdzu reizēm viņu sev kā piemēru iedomāties, taču tomēr jā, viņš tāds pasaulē laikam viens no retajiem, un es neesmu ne tuvu līdzīga. Pie tam, viņa raksturs ir viņam gan gēnos, gan ieaudzināts, bet man tieši pretēji - vecāki bērnībā visu pienesa paši, gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē, tādēļ arī esmu pieradusi gulšņāt, neko nedarīt.
Man ļoti, ļoti bail no tā, pie kā tas mani varētu dzīvē novest, jo jā, arī man ir lieli sapņi, bet nevaru saņemties, slinkums ir tikai VIENA NO problēmām. :-/

zinu jau, ka lielākoties jau tomēr sevī pašā ir kaut kas jāsalauž vai arī kaut kam jānotiek, lai vnk nāktu pie prāta.
tikai gribas atrast to slēdzīti, kas jāieslēdz, lai beidzot manī rastos tas superpowers, lai liktu lietā to savu potenciālu!

Esmu slinkumu slinkums. Šausmīgi... Vienu laiku tas gāja kopā ar depresiju, un tad bija tā, ka no gultas ne kāju negribējās izspert.. Skolas lietas ļoti cieta.
Tagad gan pavasaris, iekšā sāk parādīties tas draivs ko darīt, un nu jau arī ir pēdējo dienu pēdējās dienas, kad kaut ko paspēt skolā izdarīt, tāpēc gribot negribot nāksies :)
Kas mani visvairāk iedvesmo, ir citu cilvēki panākumi un paveiktais. Tad manī atmostās mazais velnēns, sacensību gars, un sāku ko bīdīt :)
Un par Brensonu...viņš tika tāds izaudzināts - patstāvīgs, ticīgs saviem spēkiem, brīvdomājošs :) Bērnībā mana vēlme ko darīt vienmēr tika aplauzta ar stingru "nē" vai arī ar visa sliktā manos darbos redzēšanu... Protams, ka vienā brīdī nolaižas rokas.
Uhh.. tāpēc vien gribas bērnus, un gribas viņus izaudzināt nenormāli foršus un laimīgus :)

jā vot tā man arī ir liela mīkla, kā to slinkumu pārvarēt.. sāku jau sev besīt..laikam kādam būs mani jāpiesit, lai sāku kautko darīt... tā pati sportošana, skriešana...jau simto dienu lieku modinātāju, bet kā nevaru piecelties un saņemties uz skriešanu tā nevaru :'-(

Brensons, jā, izlasīju viņa biogrāfiju un tapa skaidrs, ka viņa personības attīstība lielā mērā sākās jau bērnībā... tad nu apņēmos būt līdzīga māte saviem bērniem, lai tie vismaz kļūst apņēmīgāki. bet nu gribas jau pašai arī pagāzt tos kalnus :D

Es arī tieši nesen izlasīju, un visu laiku lasot jutos kā spārnos :D Ļoti iedvesmojoši. Un, jā, ja tā padomā, tad tieši tajā laikā, kad lasīju, manī sāka parādīties tas mazais lietu kruķītājs un darītājs :D
Tā kā vairāk veiksmes stāstu, un nāks arī prieks darīt :)

Man laikam no bērnības jau patstāvīgums iemācīts, un labi apzinos, ka viss ko vēlos sasniegt lielākoties ir manās rokās. Ar lielāku vai mazāku piepūli, bet visu var panākt. Tikai jāzin, ko grib.
Varbūt kādam vajag kādu veiksmes stāstu, piemēru, kam sekot, bet varbūt kāds,kam nav šāda piemēra, pats var izlauzt ceļu uz mērķi un būt labs piemērs citiem.
Pašam jāsaprot, jāmāk sevi pārliecināt, jo cits jau iekšā neielīdīs un to dzinuļa pogu neatradīs, nenospiedīs ;)