not_for_sale, zinu, ka Tevi nemierinās šie vārdi, bet notiek tas, kam jānotiek.. Pirms diviem gadiem es biju tieši tādā pašā situācijā.. Zinu, kā ir tas, ka Tev viņu vajag, viņam nē. Tajā laikā man palīdzēja vārdi, ko atsūtīja mamma - kad vienas durvis, kas ved uz laimi, aizveras, atveras citas durvis, bet mēs bieži skatāmies uz tām aizvērtajām, kad nepamanam tās atvērtās.
Un arī mana situācija bija tieši tāda pati no sākuma kā Tavējā.. Sākumā man viņu nevajadzēja, gribēju paspēlēties, jo ārkārtīgi patika tie centieni likties īpašai. Plusā vēl visam nebiju tā pa īstam izšķīrusies no iepriekšējām attiecībām.
Beigās - viņš manu sirdi bija ieguvis, nenormāli iemīlējos, BET viņam mani vairs nevajadzēja, jo bija noguris no centieniem, mūžīgās atraidīšanas, man vnm bija kas svarīgāks par viņu. Tēloju nepieejamo utt. Tgd paskatoties pagātnē - es biju tāda lose, pašai kauns.
Kopš tā laika mani uzvelk tie sieviešu tekstu - kļūsti nepieejama, ēsma vīrietim utt. Vrb kādreiz vajag padomāt, ka vīrietis arī no tā visa var nogurt un nevēlas skriet pakaļ sievietei mūžīgi.
Ko es iemācījos no tā visa? Viss sliktais, ko esi darījis (manā gadījumā šī spēlēšanās ar šī puiša jūtām), nāk atpakaļ. Es biju pelnījusi, lai mani pamet, lai beidzot atverās acis, kad nedrīkst tā izturēties... Līdzīgi kā Karinjo, ilgi nevarēju atgūties pēc tā visa, bet vajag pamanīt tās atvērtās durvis un tgd esmu laimīgās attiecībās ar puisi, kur viss ir pa īstam, bez teātra.