Cerams,kādai nebūs slinkums lasīt, bet vajag padomu :-/
Piedodiet, ka šis stāsts var sanākt diezgan nesakarīgs, jo ļoti grūti visu ir izstāstīt īsumā..
Bijām kopā nedaudz vairāk par pus gadu, bet iepriekš bijām pazīstami kā draugi(kādu gadu), bieži izklaidējāmies kompānijā vai vienkārši varējām satikties un papļāpāt par diezgan tuvām tēmām.Pa šo draudzības laiku, atzīšu, bija neliela "fiziska pievilkšanās", bet nekad mūsu starpā nekas par draudzīgām sarunām nenotika, viņam bija meitene, man patstāvīga drauga nebija, tikai tādas aizraušnās, par kurām viņš arī zināja..Nu tātad aizrdaudzējāmies mēs tik tālu, ka kopējie draugi teica, ka mūsu starpa kaut kas ir tikai mēs paši to neatzīstam. Nu un, kad mums tā sāka teikt, kaut kas izmainījās un mēs pēc vienas ballītes "salaidām".Ko es nākošajā dienā ļoti noželoju un atvainojos, bet vinjam bija savādāks viedoklis un beigās mēs sagājām kopā.
Teikšu tā, pēc manām domām attiecības bija neveiksmīgas, mēs strīdējāmies nepārtraukti, gandrīz katru dienu mums bija kāds kašķis. Vaininiece laikam biju es:( Es praktiski nekur viņam nepiekāpos, vienvād sakot centos dominēt, un vīņs man arī to pārmeta, tad es to tik ļoti neievēroju kā tagad.Un visu attiecību laikā es nebiju pārliecināta, vai es viņu mīlu, es tikai 1 reizi viņam to pateicu, bet viņs man ļoti bieži teica un neuzstāja nekad, lai es viņam to pateiktu. Kādus 3 mēnēšus mēs jau dzīvojām kopā.
Liktenīgās bija pēdējās 3 nedēļas nogales:
1. 6dienas vakarā mēs bijām pie draugiem uz barbecue, kad vīņš drausmīgi sadzērās (sajauca viskiju ar šņabi), un izblamējās visu priekšā+ mājās viss izdzertais nāca arā un visi paklāji bija aizvemti,fuj fuj fuj(bet tā bija 1. reize, kad es vinju tādu redzēju). Nu un pašsaprotams nākamajā dienā viņam nācās pārdzīvot manu dusmu lēkmi un kritiku, viņš pateica, ka viņam pietiek, lai es meklējot sev citu vīrieti un ka ir apnicis klausīties jau manī. tad mums bija pāris stundiņas vienatnē, mēs abi padomājām, tad satikāmies, izrunājāmies, es apsolīju, ka būšu piekāpīgāka, biju arī..līdz nākamajai nedēļas nogalei:(
Pēdējo mēnesi vīņs ļoti daudz strādā un laiku kopā mums praktiski nesanāk nesanāk pavadīt. Mūs uzaicināja pie draugiem pasēdēt, man nākamajā dienā bija jāstrādā, un es pateicu, ka mēs varētu abi palikt mājās, tamdēļ mums sākās strīds, sanāca tik truli, ka kaut kā joka līmenī vai kā viņš pateica, ka izvākšoties, tad tas jau aizgāja nopietni. Es neticēju, ka viņš to izdarīs, bet tad es varēju pilnīgi noteikti ietekmēt viņa lēmumu, bet es vnk gribēju paskatīties, cik tad tālu vīņš aizies, un neko neteicu, nereaģēju, arī pati biju dusmīga, domāju, ka varbūt tā būs labāk. Nu nekur tālāk par citu istabu viņš neaizgāja, bet nu mēs bijām "kjipa" šķirti (baac, tas viss liekas tāds murgs, bet tā mēs arī dzīvojām). Jau pēc vienas dienas viņš man zvanīja prasīja piedošanu, dievojās, ka bez manis nevarot, ļoti stipri mīlot, un kad parasti šķiries no meitenēm nekad tā nav juties. Nu es pateicu, ok, bet tā arī viņš nepārvācās pie manis atpakaļ, jo vnk laika nebija.
3. weekends.Bija tā, ka viņa draugs izšķirās ar savu meiteni, ko arī ļoti pārdzīvoja, un viņam bija vajadzīgi kādi piedzīvojumi braukāja pie draugiem, meitenēm kolēģēm.Nu un manējo līdzās.. (e) Nu tad 5dienas pēcpusdienā vīņš man zvana un saka-viņi aizbraukšot pie darba kolēģēm padzeršot kafiju vai alu, jau neatceros, es, protams, sapūtos, un teicu, lai arī viņš man nepārmet, kad es ar kādu draugu- vīrieti gribu kkur aiziet pasēdēt,nu tā mums sākās atkal..Viņš atbrauca mājās pēc kāda laiciņa, teica ka braukšotpie viena drauga, nezinu kāpēc man likās, ka atkal brauks pie tām "kolēģēm", bet īstenībā arī ieminējās, ka es, ja gribot arī varot braukt. Bet man bija uz darbu agri jāceļas un es nevarēju, tāpēc uzstāju, lai abi paliekam mājās, jo darbadienas neredzam viens otru gandrīz. Un tajā vakarā es pilnīgi jutos tā, ka man vajag lūgties savam puisim, lai pavada laiku ar mani, mēs arī strīdējāmies, mani tas aizveda līdz asarām un es pateicu, ka gribu šķirties, tad viņš mani nedaudz aizskāra, es vnk izgāju no mājām un izslēdzu telefonu.
Kad biju atpakalj- saņemta sms, ar tekstu, varbūt es gribot izrunāties, es neatbildēju, biju drausmīgi dusmīga, vīlusies, aizvainota..Atlak biju pārliecināta, ka vīņs pirmais mēģinās izlabt, bet nekā, pagāja kādas 4 dienas, mēs nesazinājāmies, viņš mājās gandrīz nerādījās, varbūt uz rīta pusi, vai dienā dušā iegāja.
Nu pa to laiku es sapratu, cik ļoti es viņu mīlu, vnk tās dienas bija tik neizturamas, nepārtraukti raudāju, ēstgribas vispār nav, miegs nenāk, vienīgais, ko gribēju tas bija viņs, bet man taču lepnums neļāva viņam kādas 5dienas uzrakstīt vai piezvanīt (e) Galu galā es saņēmos un piezvanīju, saruna no viņa puses bija vēsa, nedaudz pārrunājām tā vakara notikumus, abi atzinām savas kļūdas. Viņš arī pajautāja ar kādu nolūku es tagad viņam vispār zvanot es pateicu, ka gribu tikt skaidrībā, neteicu, ka gribu atpakalj.Nākamajā dienā satiekoties, mums nebija laika aci pret aci parunāt, tāpēc nācās atkal pa telefonu.Nu es arī viņam pajautāju vai mēs varētu atkal salīgt un būt kopā, viņs teica ka nezinot, ko darīt, diez vai. Tad esviņam pateicu, cik ļoti man viņa pietrūkst, cik ļoti es viņu mīlu, ko es tikai tagad sapratu, viņa atbilde mainījās no "nezinu" uz "nē". Tas man bija šoks, es mēģināju kaut kā paskaidrot, ka šoreiz patiešām mainītos, jo tās dienas bez viņa mani jau bija mainījušas, bet viņš teica, ka neticot vai mums viss var būt labi, un negribot atkal to visupārdzīvot tāpēc "nē". man nekādi nesanāca mainīt viņa lēmumu, bet teica, ka joprojām mani mīlot, bet negrib būt kopā.
Apstākļi ir tādi, ka mums vēl kādu laiku ir jāpaliek vienā mājā. Pa šim dienām es centos samierināties ar šķiršnos, saprast, ka varbūt tā bus labāk. Bet man nesanāk, es vienkārši kārtējo reizi pārliecinos, ka man viņu vajag manā dzīvē.Es neesmu ar viņu gājusi par to runāt vēlreiz, varbūt tas ir lieki, bet kaut kas man saka priekšā, ka varbūt vēl tas nav viss( es patiešām nezinu varbūt jau jūkstu prātā:D)
Jo es nespēju saprast, ja viņš pats vē neilgu laiku atpakalj, tā gribēja mani atpakalj, kā viņam tik staruji varēja kaut kas mainīties. Biju domājusi varbūt viņam parādījās kāda cita, bet es tiešām zinu, ka tas nebūtu iemesls, lai no manis aizietu, ja arī simpātijas rastos.Es viņu pazinu jau iepriekš un kad viņam bija attiecības ar kādu viņš vienkārši nepievērš citām uzmanību.
Piedodiet par tik blīvu informāciju, bet, meitenes, kā jūs domājat, vai es kaut kā varu panākt, lai viņš atgrieztos, varbūt kaut kā parādīt, ka būtu spējīga mainīties, nezinu...kā jau teicu mums vēl jābūt vienā mājā, bet tik un tā tikties sanāk reti, varbūt kādas viltībiņas, kā nemanot piesaistīt viņa uzmanību, lai tas nav tik ļoti uzkrītoši, panākt, lai viņam pietrūkst manis.Jo zinu, ja runāšu atkal ar viņu, ka man viņa pietrūkst bla bla bla, tas tieši otrādi var atgrūst.
Plz, dodiet kādus padomus, jums var rasties jautājums vai man patiešam viņu vajag, JĀ vajag.. :'-(
57
