Sveikas!
Takā nedz draugam, nedz draudzenēm neuzdrošinos neko tādu stāstīt un atklāt, rakstu Jums, cerībā, ka palīdzēsiet nonākt man pie jel kāda secinājuma. Mana sāpē, sabiedrībai visai nemīlēta ( laikam, ir iepatikusies, sieviete, neesam nekādas lielās draudzene ar šo sievieti, bet kopā dejojam vienā pulciņā, tāpēc katru nedēļu redzamies) Nezinu, vai man tikai tā liekas, vai arī gribas domāt, bet kaut kāds klikšķis ir mūsu starpā, ķiķināšana, neviļus kaut kādi pieskārieni, uzmanības apliecinājumi… Un, tomēr, varbūt, no viņas puses tas ir tikai tāds draudzīgs žests, nekas vairāk, nesaprotu. Pašai, uz sevi nāk dusmas, ka varu būt tik stulba, un ko tādu pieļaut, bet nevaru neko darīt, un visu laiku domāju par viņu, kā būtu, ja būtu, un ja nu patiesi viņai simpatizēju? Varbūt, kāds jaunības dullums uznācis, vai vnk pavasaris dara savu, bet jūtos kā no laivas izmesta. Kā lai zina, ka tā visa uzmanības izrādīšanas, ir nekas vairāk kā parasta draudzība, kur novelkas šī robeža starp vienkāršu patikšanu, un patikšanu, kad tas otrs cilvēks patīk jau tā pamatīgi? Neesmu nekāda zilzeķe, bet nu tagad manā galvā ir tāds bardaks, ka nezinu, ko domāt un kā rīkoties. Atvainojos, ja kādu ar šo tekstu apvainoju, vai kā savādāk sadusmoju, vienkārši, nav kur citur prasīt padomu.
9
