Sveiki!
Rakstu šeit pirmo reizi jo nezinu kā justies ,ko darīt...
Man ir draugs ar kuru draudzējamies gandrīz 3 gadus.
Sākums bija ideāls,kā jau vienmēr-romantiskas pastaigas gar jūru,piedzīvojumi,izbraucieni,divvientulība,mīļums,mīlestība,taureņi vēderā utt.
Bet tagad viss tik ļoti ir mainījies-nezinu ko iesākt...viņš ir palicis daudz vienaldzīgāks pret mani,vēsāks,nemīļāks...bet es jūtos takā tads noklīdis kaķēns,kurš glaužās klāt lauvai.
Viņš bieži mani atraida un neievēro.dzīvojam kopā jau labu laiku.
Es takā tāda muļķīte lienu viņam klāt ,pieglaužos,stāstu cik ļoti mīlu viņu,cik viņš man ir labs un forš puisis,bet viņam,šķiet ir vienalga.Man viņš tadas lietas reti saka.
Šķiet,ka vairāk nepatīku viņam.Brīžiem šķiet ka esmu pati savu pašcieņu pazaudējusi,jo arī pēc strīdiem kad nepārprotami viņš ir vainīgs,un aizskāris mani,es esmu tā, kas atkal iet klat un ludzas piedošanu uz zemojās...
Es nevaru piespiest sevi uzmest viņam mīksto.Es nespēju dusmoties uz viņu ilgāk kā 10 minūtes!Bet viņš to var darīt ar dienām!
Kā lai piespiežu sevi vairāk pieversties sev,izrādīt arī pret viņu lielāku vienaldzību?
Mūsu attiecības iet kā pa amerikāņu kalniņiem-te augšā,te lejā un tas visu laiku strauji mainās.No rīta viss ir labi,bet vakarā jau esam lielākie ienaidnieki...Strīdamies par neko...esmi izmisumā...
Ko man vajadzētu darīt,lai kautkādā veidā visu šo uzlabotu?Ja tas vispār ir iespējams?
Ceru ka kautko no rakstītā sapratīsiet,jo rakstu šodien haotiski,jo nespēju normāli padomāt...esmu iedzīta depresijā...
15
