Sveikas, meitenes :)
tēma gan nebūs gluži par pārinodarījumu, bet par tā sekām.
pirms laika mans draugs mani, kā lai saka- mazliet apbižoja. nav vērts tajā iedziļināties, bet fakts tāds- tas uz mani ir atstājis sekas. neuzskatu, ka man ir bijušas rozā brilles, kuras tagad nokritušas- jo es jau laikus pamanīju viņā trūkumus, bet es tos pieņēmu. Pareizāk sakot- jau kad iepazināmies izpaudās viņa netikumi, bet manam puisim ir daudz labu īpašību, kuras tos atsvēra.
atsvēra- līdz šim.
pēc Tā notikuma, es vairs nespēju uz viņu skatīties kā agrāk.
esmu nesaprašanā (s)
sāku vairāk pamanīt viņa trūkumus, šķiet ka viņš mani sāk kaitināt. daļa manis alkst pēc Viņa, daļa atkal saka- kam tev tādu... bez darba, bez naudas (nealkstu pēc miljonāra, bet ja nav pat iniciatīvas kaut ko atrast...), mīl atpūsties ar draugiem (atpūsties=dzert)
it kā jau bezgala mīļš pret mani, bet man laikam parādījusies vajadzība pēc kā vairāk, ne tikai bučiņām un apskāvieniem... gribas sajūtu, ka varēs veidot savu kopdzīvi-ka vīrietis būs tas stiprais plecs un atbalsts. nevis kopjams un auklējams...
vai kāda var dot kādu labu padomu? man ir tik nenormāli bēdīgi, jo ir tik daudz iemeslu lai manas jūtas sāktu pagaist...visus pat nenosaucu...ienāk vienaldzība... jo es nevēlos lai ir vienalga...
runāt ar viņu nav vērts, mans mīļais ir tāds cilvēks, kurš pārāk neiespringst par lietām, nav tā ka viņam vienalga, bet arī neies raudāt, ja man ir skumji...
71
