rāmji

CherryGirl, es, piemēram, neticu, ka pastāv ap sešiem miljardiem atšķirīgu uzskatu, difference ir tikai niansēs. Un kāpēc pretoties tam, uz kuru pusi velk pašas sirds?!

CherryGirl
par to citātu- patiesību sakot, mūsdienās ir gandrīz neiespējami dzīvot ārpus visiem rāmjiem, jo tā vien liekas, ka viss, ko dari, viss, ko domā jau ir izdarīt un izdomāts. ir neiespējami atklāt ko jaunu, jo liekas, ka viss jau ir atklāts, izdomāts. ir jābūt ļoti unikālam, lai pārvarētu šos rāmjus. bet ir tādi cilvēki. mēģināšu atrast vienu video, kurš mani ļoti iedvesmoja...

Grecia
Es nudien nevēlos stāties ceļā tavai vēlmei pēc Indijas. Ja tev velk sirds, tad lūdzu, es neko nesaku. ;)

Ar garīguma meklēšanu es nedomāju kādu skolotāju, kurš mani tagad apmācītu. Sevis meklēšana ir process, kad pilnībā nomainīta vide, apkārtējie cilvēki, kad tu esi izrauts no pierastā, kad viss patiesībā tikai sākas, kad vairs nav agrāko attaisnojumu, kad tu esi brīvs (l)
Es arī gaidu fundamentālu esošo vērtību sagrūšanu un varbūt kādas jaunas ēras sākumu, bet, ja man rīt būtu jāmirst, laikam neko nenožēlotu, jo vienmēr esmu bijusi uzticīga sev, pat, ja neesmu paveikusi, daudz ko "nozīmīgu" izdarījusi. Tāpat es zinu, ka tur otrā pusē mani kāds sagaidīs.

Par rāmjiem neko nekomentēšu,jo tādi ir,bija un būs.Tāpat kā ir,bija un būs cilvēki,kas centīsies dzīvot ārpus rāmjiem.
Par Indiju-man mazs smiekliņš pavilka pirms kāda laika,kad LV slavenības un biezeņi visi nesās uz Indiju un pēc pāris mēnešiem nesās atpakaļ-visi bija sevi atraduši tā pēkšņi. :D
Bet no vienas puses-nav brīnums,ka cilvēki mainās,kad izbrauc uz citām zemēm(nerunāju vairs tieši par Indiju).Latvijas sabiedrības lielākā daļa ir tik vājprātīgi dziļi dažādos stereotipos un tik ļoti aizņemta nosodot visu,kas ir ārpus rāmjiem,ka vēl solis tālāk un arī elpot varēs tikai pēc noteiktas shēmas.

Vēl par rāmjiem - lai bērns neizaugtu par mežoni, bet būtu kaut cik piemērots civilizācijai, viņš tiek "ierāmēts", tāpat arī valoda, runa, lasīšana, rakstīšana utml. Visplašākajā mērojā no tā visa nav iespējams atbrīvoties, un vai vajag? Ne viss ir tikai balts un melns.

Man īstenībā mana personīgā brīvdomība ir situsi pa pakaļu daudzas reizes. Es nezinu, kā ir jums, bet man, piemēram, ir tik šausmīgi grūti dzīvot un domāt normāli. Kaut vai tās pašas attiecības ar puisi, tad, kad strīdos par sīkumiem, man uznāk izmisums, ka tērēju savu laiku tādam bullšitam. Un tā nereālā vēlme nebūt piesietai - tas man nāk uz āru jau gadiem, tāpēc arī esmu vienmēr bēgusi no pārāk nopietnām attiecībām. Man bail, ka mani piesaistīs vienai vietai un tad būs ze end. Es negribu apprecēties un dzemdēt bērnus. Varbūt pēc 30 tikai... Laikam jau stulbi, ka cilvēks savu personīgo laimi uzstāda tik augstā vietā.

es arī noteikti nemeklētu nekādus skolotājus, jo neviens skolotājs nezinās, kas vajadzīgs tieši man, ko es vēlos paņemt no šīs kultūras un ceļošanas.

Kuššš
nu jā, tā jau palika modes lieta un ir patiešām smieklīgi, noskatoties, kā cilvēki nesās uz Indiju meklēdami atklāsmi tikai tāpēc, ka tā ir tendence. tas ir jājūt, jo aizbraucot tikai aiz neko darīt, priekš sevis nekas netiks paņemts. vrb tikai pašausmināsies par nabadzību un netīrību.

par Latvijas sabiedrību pilnīgi piekrītu. palasot kaut vai tos pašus komentārus ziņu portālos, var saprast, cik vidējais latvietis ir aprobežots un ar stereotipiem apaudzis. tas patiešām tracina. nosodījums ir jūtams pēc katra sabiedrībā neierasta soļa, vārda, idejas.

Ar latviešu sabiedrību ir tikpat slikti, cik ar citām. Katram sava bedre vienkārši liekas dziļākā un smirdīgākā. Arī krīze nebija mums vienīgajiem.
Domāju, ka labāk ir būt vidējam latvietim, nevis tādam, kurš piedzimis kaut kur Āfrikā būdiņā un viņam visas durvis uz labu izglītību un plašu redzesloku ir tikai sava ciemata ietvaros (tātad šauras), turklāt uz visu mūžu.

Arī tas ir stereotips un sabiedrības spiediens sievietēm sevi atražot, jo lūk, tas nav labi būt laimīgai pašai par sevi (l)
Par spīti tam, ka reizēm man gribas kādu plecu blakus, man prieks, ka jau ilgāku laiku neesmu nekādās attiecībās, ka maniem iekšējiem pārdzīvojumiem un sevis laušani nav lieka sloga, jo esmu ļoti emocionāla un jūtīga. Nu kāda velna pēc? Galu galā mēs katrs esam un paliksim vieni un nesaprasti šajā pasaulē, pilnā balsī kliegdami cits citam blakus, bet tāpat nesadzirdēti no pārējo puses. Jā, iespējams, es pārāk esmu ietekmējusies no Zentas Mauriņas.

protams, ir rāmji, kas ir nepieciešami, uz tā jau balstās civilizācija un lai valdītu kārtība, ir vajadzīga zināma ierobežošana. savādāk jau sen cilvēki buutu viens otru apsituši.

arī man būtu neiespējami sevi nolikt vienā vietā. man vajag virzību visu laiku dzīvē. lai jūtu, ka katra diena tiešām ir jauna diena, un nezinu, kur un kā tā beigsies. tādēļ man blakus ir vajadzīgs cilvēks, kas vrb ir nedaudz nopietnāks par mani, bet arī gatavs uz spontānām rīcībām, gatavs uz pārmaiņām. sev bērnus gribu, lai varu vinjiem dot kko no sevis, lai pēc manis paliek kāds, kurš pārņēmis manu vieglprātību un uzskatus, un galu galā, manas acis :D
bet nu tā, kā jau minēju, ja izdaru ko neierastu, tad nosodījums no apkārtējiem ir ļoti jūtams. bet es jau dzīvoju sev, nevis kādam citam, tādēļ tās ir vinju problēmas, ja nepatīk tas, ko daru vai saku. ja nemāki dzīvot sev, bet tikai meklēt citu kļūdas, tad tikai varu novēlēt laimīgu dzīvi. |-)

un es nekādā gadījumā nesūdzos, ka esmu latviete. un nekaunos par to, jo mūsu valstij ir arī ar ko lepoties, bet visi tikai iegrimuši negatīvajā un mūžīgajā pesimismā, ka neatceras to.
par āfrikas valstiņām nemaz nerunājot. ļoti laba ir filma desert flower, kas parāda, cik smagi ir būt vienam no tik tumsonīgas kultūras, bet tai pat laikā arī parāda, ka ja cilvēks ko vēlas, tad iespējams ir viss.

Es īstenībā nedomāju par savu tautību, bet vairāk par savu ģimeni, par savu mammu, kuras piemērs mani ir izaudzinājis tādu, kāda esmu, ar tām vērtībām, kuras man ir svarīgas. Mūžam būšu viņai pateicīga par ļoti daudz ko, kam viņa gājusi cauri, lai pasargātu mani, tāpēc ceru kādreiz to pilnvērtīgi atlīdzināt. Viņa vienmēr bijus mans centrs brīžos, kad jutu zaudējam pamatu zem kājām.

es atkal tieši pretēji- savos uzskatos ļoti atšķiros no vecākiem. es sevi veidoju pati. protams, viņi mani vienmēr atbalstījuši un palīdzējuši sasniegt visu, ko vēlos, cik nu tas ir bijis viņu spēkos. bet ja runājam par personību, tad es vairāk līdzinos saviem vecvecākiem. manī ir visas labās un sliktās vecvecāku īpašības.

Kas ir bez rāmjiem? Mazi bērni.
Bet rāmji ne vienmēr uzliek tikai nastu, tā ir arī tolerance, pieklājības robežas. Par pārējiem-ar tiem nav grūti cīnīties, jo, manuprāt, rāmji ir pārspīlējumi (vai galejības, kā nu kuram labāk), bet ideja ir skaidra-ir jāievēro kaut kādi robežas.

jā, mazi bērni ir kā baltas lapas, kuras vai nu piecūkosi vai skaisti, smalki izzīmēsi. tas ir pamats visam.

Signoriņ, cik daudz mums kopīga (l)

Ja runā par personību, es vienmēr esmu bijusi melnā avs atšķirībā no visiem saviem radiniekiem, kas tik par mani nav teikts, ka esmu iedomīga, jo, piemēram, nebraucu ciemos uz svētkiem, bet patiesībā tiiik nevietā, neveikli vienmēr jutos, tur atrazdamās, ka ar laiku patiešām sāku ievērot zināmu distanci no tradicionālām lietām, nu maz mums ir kopīgā. Taču paši audzināšanas pamati man ir ļoti stabili.

jā, visas pieklājības normas un balto un melno man vecāki arī ir labi ieaudzinājuši. taču pārējais gan manī radies dzīves laikā, no manis pašas pieredzes, manai personībai attīstoties. bet zinu, ka man vēl daudz un dikti jāmācās un jāattīsta sevi. šis ir tikai sākums. un labs sākums, es teiktu.
vienreiz pildīju testu, kurš bija par to, kas ir mani veidojis, un beigās tieši tā arī iznāca- es sevi veidoju pati. un tad man pieleca, jo nevarēji saprast, kādēļ atšķiros no senčiem. :D

starp citu, man arī nepatīk visas tās svinēšanas, jo bieži man gribas strīdēties par lietām, kuras uzskatu, ka viņi dara vai domā nepareizi un nav jau labi strīdēties ar radiniekiem. turklāt tā arī man ir augušas manas lielās antipātijas pret manu brālēnu. agrāk nekas, kad biju mazāka, bet tgd es pilnīgi nevaru atrasties viņa sabiedrībā, jo man ar viņu nesaskan pilnīgi nekas. savu mūžu nevēlos viņu vairs redzēt. un tā ir ar vēl dažiem, bet es paturu pie sevis, lai nav liekas problēmas. |-)

Es lasu un nespēju noticēt :-) Šis tiešām bija lielisks, jaunas iedvesmas pilns vakars, Signoriņ, ar tevi laikam varētu nočalot ļoti ilgu laiku, bet man nu jāķerās pie dažiem darbiņiem :-) Pagaidām atā!

jā, man arī bija liels prieks padiskutēt, turklāt sapratu vairākas lietas. šī tiešām nav no tām reizēm, kad laiks veltīgi pie interneta pavadīts, bet gan daudz kas gūts priekš sevis. :-)

man arī jāķeras pie mācīšanās, eksāmeni tuvojas ar mežonīgu ātrumu un es ar tikpat mežonīgu lēnumu mācos priekš tiem. :D

tad līdz vēlākam, grecia |-)