Sveikas!
Izlasīju tēmu "strīdēšanās" un sāku domāt par savām attiecībām...
Nav diemžēl vairāk tādu tuvu draudzeņu, ar kurām parunāt, tāpēc uzrakstīšu šeit..
Ar puisi kopā dzīvot sākām pirms kādiem 3 mēnešiem. Un kopš tā laika sākušās mūsu nedienas, strīdamies, ja ne katru, tad katru otro dienu, pārsvarā par sīkumiem. Dzīvojam manas vecmammas dzīvoklī (maksājam tikai par komunālajiem). Viņa gan nedzīvo ar mums, bet vienalga ir tā, ka nevaram gluži visu darīt pa savam. Tas ir arī viens no strīdu iemesliem. Viņam nepatīk iekārtojums, interjērs utml. grib visu pārveidot pēc sava prāta. Kad viņam pasaku, ka to darīt nedrīkst, sākas kašķi, ka "vai tad neesam pieauguši cilvēki, kuri var darīt pēc saviem ieskatiem utt, jāvācas prom utt." Tad viņam vēl ik pa reizei (it kā strīda karstumā) patīk aizskart manu ģimeni... Vēlāk gan atvainojas, bet nu vienalga rūgtums paliek... (t)
Sāku jau apsvērt domu par šķiršanos, jo izrunāšanās īpaši nelīdz, jo viņam ir TIK ļoti valdonīgs raksturs, uzskata, ka TIKAI viņam ir taisnība.
Vēl viņš mājās gandrīz neko nedara, kā tikai skatās TV - tā esot pieņemts viņa ģimenē, ka sievietes tīra māju, kārto, gatavo ēst, strādā. Es, protams, ar to nesamierinos un bakstu viņu - lieku vākt aiz sevis un palīdzēt. It kā uzlabojums ir, bet reizēm vienkārši nav spēka strīdēties un atgādināt viņam.. (t) Protams, varētu jau nevākt un atļaut apaugt ar mēsliem, bet es neciešu nekārtību. ahhh.. protams, ir viņam arī daudz labo īpašību, bet pēdējā laika notikumi man ir aizēnojuši visu labo.... :'-(
Mamma man teica, ka vajadzīgs laiks, lai divi cilvēki "pieslīpētos" viens otram, rastu kompromisu.. Vieglākais būtu viņu triekt ratā un miers.. Bet tomēr ir jau arī jūtas un kopīgie nākotnes plāni.. ehhh...
Kā Jums šķiet vai ir iespējams ar laiku sadzīvot labāk, vai arī viss kļūs aiz vien ļaunāk..? :-/