Komentārus izlasīju ļoti selektīvi, tāpēc atbildēšu tikai pati par sevi. Mans vīrietis ir tieši 10 gadu vecāks par mani, kas nozīmē, ka viņam ir nedaudz pāri 30 gadiem. Jā, protams, viņam ir iepriekšējo attiecību pieredze, un 11 gadu vecs dēls no iepriekšējām attiecībām. Brīdī, kad iepazināmies, viņš jau 2 gadus bija no sievas šķīries. Man ne brīdi nav šķitis, ka viņa bērns vai bijusī sieva mūsu attiecībām kā traucē. Viņa sievai sen ir sava dzīve, taču, protams, viņus saista materiāla un emocionāla atbildība par bērnu, bērns regulāri pie mums ciemojas, pavada visus skolas brīvlaikus, un man nekad pret to nav bijis nekādu iebildumu.Nedomāju, ka mēs būtu kopā, ja es nespētu pieņemt viņa bērnu.
Kas attiecas uz spēju pieņemt otra cilvēka pagātni- nekad neesmu sevi barojusi ar naivām ilūzijām, ka viņš savu bijušo sievu nav mīlējis un apprecējušies viņi tikai gadījuma pēc. Es ticu un zinu, ka viņš šo sievieti ir mīlējis, taču dzīvē mēdz gadīties visādi, ne vienmēr ir tas "līdz nāve mūs šķirs".Es patiešām ļoti cienu viņa bijušo sievu. Nē, viņa nav mana labākā draudzene,mēs ikdienā netērzējam kafejnīcās, neejam kopā uz kino un neapmaināmies e-pasta vēstulēm, taču, ja reiz viņš šo sievieti bija izvēlējies - tātad viņā bija kas īpašs.
Jā, protams, šādās attiecībās ar vīrieša bērnu ir arī savi grūtumi, taču kuras attiecības vispār ir tāda nebeidzama, taisna laimes līnija bez grūtumiem un problēmām :-)
5929
