Bērni

Bet jūs tiešām domājat, ka 30+ gados jums būs karjera un arī vīrietis pie sāniem?

ruxeniite - nu man ir karjera un viirietis pie saaniem... Un kaapeec lai nebuutu??? :-|

Manā paziņu lokā,tām,kurām ir bērni,teju visām nepatīk bērni, tikai savējie patīk un viņas tos mīl. Tikai dažām patīk arī sveši bērni.

Ne, nu ok, dažam jau tā paveiksies, bet visas jau nenokļūst vadītāju amatā.
Liidere - un tev jau 30 un vīrietis ir tagad, bet citām ir zem 25 un tik droši apgalvo, ka pēc 5-6 gadiem pelnīs žūksni naudu un varēs atļauties bērnu...

Kādos 29-32 gados, ne ātrāk. Pašlaik dzīvoju sev, baudot visu labāko , ko dzīve var sniegt, un nedomāju to tik ātri mainīt pret ģimenes dzīves pienākumiem.
Vispār uzskatu, ka 30-35 gadi ir vislabākais vecums bērniem, jo ir gan dzīves pieredze , gan pamats zem kājām ( vismaz normālā gadījumā). Un pilnīgs stulbums ir uzskatīt, ka 30-35 gadus jauna sieviete ir veca.

Karjera, vīrietis un nauda man ir arī tagad. Par finansiālo pusi galīgi neraizējos. Konkrēti man svarīgāk ir sasniegt morālo gatavību bērnam, kuras man pašlaik nav.

ms.Elissa-pilnigi piekritu!Mana puse "baltie amerikani" nesteidzas ar berniem!Sakuma nostabilize dzivi un tad-es domaju ,ka loti pareizi! (l)

Man ir 22 un ir jau mazais, esmu vairaak kaa laimiiga (l)Saak gribeeties arii otro, gribu veel mazu princesiiti :-)

Es kādreiz gribētu bērnus. Bet tikai kādreiz. Nezinu, vai gluži apjomīgs krājkonts ar nodrošinājumu nākošajiem 10 gadiem tam būtu nepieciešams, bet gan drīzāk tā sajūta sevī, ka pati esmu ar savu dzīvi apmierināta, esmu izbaudījusi, redzējusi, bijusi un jutusi, un gribu ar savu prieku un mīlestību dalīties vēl ar kādu. Tuvāko 5 gadu laikā domāju, ka tādā harmonijā vēl nebūšu.

piekrītu switched on.

mazliet sasmējos par to vecumu... šķiet, daudzām liekas, ka vot nositīs "pulkstens" tos 30mit un viss būs. tikpat labi tas var būt 28os, un nebūt nemaz 35os. Ciparam manuprāt vispār nav nozīme. Svarīgi iekšā sev just pārliecību un stabilitāti, lai blakus ir īstais cilvēks. Ar bērnu dzīve nebeidzas.

Man 27.bet pat praataa neienaak. Pati sevi nevaru uztureet un dziivot happy dziivi,bez kapeiku skaitiishanas,kotad es dariitu ar veel vienu muti.
Man vispaar riebjas beerni,iipashi redzot cik izlaisti tagad vinji un riebiigi.
Un jaa,dzemdeeshu kautvai 40.gados,ja Dievs dos,bet labaak nodrosinaats beerns,nekaa ar vinju seedeet sociaalo pabalstu rindaa. Man viedoklis...

Man ir 22, un bērnu vēl neplānoju un negribu.
Es gribētu,lai man ir stabils darbs, nauda, lai varu lutināt savu bērniņu.
puisim ir 25, teica ja nu sanāktu tad protams gribētu, gaidītu, bet šobrīd plānos nav.
bet pēc 30 arī var dzemdēt, ir daudz sievietes kas arī ļoti labi izskatās savos 40, ja veselība ļauj, tad pēc 30 var plānot ģimenes pieaugumu :)

bet šobrīd tāda atbildība mani biedē.

Man jau liekas,ka tie gadi jau vismazāk svarīgi,nu ja ir jau 40 un pāri,bet nav bērnu,tad tiešām jāsāk uztraukties.

Nauda-ar vai bez bērna,naudu tik un tā vajag.


Tā ir iekšēja sajūta,vēlme-"jā,es to gribu,esmu gatava,spēju uzņemties atbildību".

Man 25 un es gribu tagad bērnu,bet nav no kā un nav par ko :D Tāpēc atliek skatīties Māmiņu klubu un pinkšķēt.
Baidos,ka iznāks kā exkolēģei-bērnus grib,bet ne no esošā vīrieša un ne šajā situācijā,kad nav naudas galīgi,par ko uzturēt.Liekas,ka man tāpat būs.Bērni-tā ir ekstra.

http://ej.uz/auxx
Ne tik daudz par bērniem, kā par viņu papiņiem :D

Ne ātrāk par 27 gadiem - mantinieku taču vajadzēs :-)
Tagad sevi ar bērnu nespēju iedomāties, jo man patīk ballēties, ceļot, gribu piepildīt savus mērķus utt.
Turklāt mani tracina mazu bērnu raudāšana.

Beefy tu man atgādināji par raudāšanu :D Man bērni patīk,ļoti.Nu savi radiņi-māsai un brālim ir bērni,es viņus mīlu ļoti un lutinu (l)
Mani netracināja mazu bērnu raudāšana līdz laikam ,kad dzīvoju Ligzdu parkā. Kur kaimiņiem virs mums bija bēbis,un tā bija vasara,kad logi visu laiku vaļā.Un tas bērns brēca(pat ne raudāja) gan naktīs,gan kādos jau 6os no rīta katru dienu cēlās un brēca. Tas bija murgs. Un tur jau nevar aiziet un pateikt,lai bērns klusāk raud,vai policiju izsaukt...
Kopš tā laika man vienkārši caur kauliem iet zīdaiņu raudāšana.

Bet nu pēc 2 mēnešiem no turienes izvācos,tagad miers :D

Rafaello, kaimiņiem, kas dzīvo virms manis arī bēbis un kā kaimiņieni redzu tā bērns brēc, man viņas vietā sen nervi būtu beigti.

Nu man mazā piedzima, kad man nesen bija palicis 20 un esmu ļoti laimīga. Tagad man 21 un jau gribētu vēl vienu! Esmu ļoti iemīlējusi bērnus un jau izprotu viņus.

Par brēcošiem bēbjiem - manējā nebrēc. Radu viņai mīlošu vidi apkārt un esam laimīga ģimenīte. Un bērni tāpat nebrēc (neraud), tikai tad, kad jūtas slikti pie kā vainīgi/atbildīgi ir vecāki!

Un par gadiem runājot, tad savai mammai piedzimu, kad viņai bija 21 un tagad viņa ir 42 gadus veca omīte un neviens netic, ka ir omīte! :D

Un tas viņai ir tāds kompliments. Visi vienmēr domā, ka tante un tad mamma lepni saka - Es esmu omīte :D

es arī vēl kādus pāris gadus nevēlos.. bet kolēģe, kam jau pāri 35, ieteica baigi nevilkt garumā.. viņa ar vīru apprecējās, kad bija mazliet vairāk par 20, tad izglītība, karjera, mašīnas, māja, ceļojumi, utt., nu dzīvoja sev..bet kad izdomāja, ka nu būtu laiks bēbim..vairs nekas nesanāca un nu jau vairākus gadus tā dzīvo.. viss ir, izņemot bērnus.. un diezgan smagi nožēlo to..
man ir visiem draugiem bērni..un nevienu tā baigi neesmu dzirdējusi bļaujam, jā..nu ir jau, kad paraud, bet tā traki, nē..
un blakus kaimiņiem arī piedzimis bēbis, nu jau gan kkādus pāris mēnešus un tik kādas pāris reizes nedaudz esmu dzirdējusi, ka mazais raud..kaut sienas plānas..taka raudāšana man neliekas nekas traks..nu ja nav kkāds galīgs brēkulis..
taka, nu, redzēs kā man būs ar bērniem.. kā būs tā būs! :-)