Atklāti sakot, man patikās šis raksts, kaut gan dažas piezīmes atbilst man pašai :D
Mēs, veči, mēdzam tjūnēt savus auto. Mēs to darām, lai tie izskatītos krutāki nekā patiesībā ir. Lietie diski, spoilerīši, perlamutra krāsojums - nu smukums bezgalīgs. Ir jau drusku tā kā pašapziņas celšanas kursi un psihoterapija reizē. Bet kāpēc jūs, sievietes, sevi reizēm notjūnējat līdz nepazīšanai, tas man nepielec. Un man nav 18, man ir 38 gadi. No tiem savu daļu esmu pavadījis, vienkārši nebeidzot brīnīties par sieviešu tjūninga ēnas pusēm.
Uzlikt un noņemt seju. Fantomasa daba
Nu, ko, dāmas, sāksim ar actiņām? Mana drauga draudzenei ir kolosālas skropstas! Garas, vienādas, un galvenais - nu pilnīgi nekrāsotas! Paveicies! Vienreiz viņai viena bija izkritusi, es maigi paņemu ar pirkstgalu un saku - še, ņem, vēlies kaut ko un aizpūt. Un viņa man smejas sejā. Izrādās - tāpat kā var pielīmēt ūsas un matus, Lindiņa, redz', līmē sev skropstas. Ne jau pati, nē! Kaut kāds frizieris (vecis, saproties, vecis!) viņai tās liek. Un draudzenēm arī. Kad šito vienreiz apspriedām pie alus kausa, mans čoms no basketbola izstāstīja savu lielāko sastapšanos ar mākslīgo skaistumu - tikušies kādu mēnesi, seko pirmā kaislīgā nakts gultā, no rīta viņš skatās - viņas garie, skaistie mati šķipsnām vien mērtājas uz viņa spilvena. Bļāviens! Viņš sagatavojas uz visļaunāko - ka Mērijai ir vēzis, šīs ir starošanas sekas, bet viņš viņu mīl un ir gatavs iet kopā un turēt rociņu ķīmijterapijā. Bet kāpēc viņa neatzinās? Kāpēc neteica? Varbūt vēža slimnieces nemaz nedrīkt tik ļoti daudz lietot alkoholu, cik viņi vakar uzdzēra. Un, kā par spīti, tieši šampi. Rūgstošs taču. Kad Mērija atvēra acis un paskatījās uz savām izkritušajām šķipsnām, izrādījās, ka nekāda rociņa jātur nebūs. Mērijai, lūk, ir pieaudzēti mati. Tos liekot klāt kaut kādās šķipsnās, karsējot pielīmē pie īstajiem vai velns viņ zin ko darot un tad - staigā, beibe, ar divreiz garākiem matiem. Bļāviens! Un pāri visam, protams, ir jūsu kāre savu seju izdaiļot kā Venēcijas karnevālā. Ar to atšķirību, ka Venēcijas karnevāls ilgst pāris nedēļas, bet jūs sevi špaktelējat katru dienu. Kilogramiem kosmētikas katru dienu!!!!
Man jāuzliek seja - saka sieviete. Un kas seko? Viņa stellē pulksteni pusstundu ātrāk, un tad - jebkurš klauns var vienkārši atpūsties. Vispirms sejā tiek ieziests kaut kāds pamatiņš. Tad nāk brūna pļeka - kas izrādās pūderkrēms. Tālāk tam visam pāri tiek triepts pūderis un vēl pēc tam - vaigu krāsa. Kad mute izskatās kā tāda, kurā ielikta karsta ola vai verdošs kartupelis, ir skaidrs - šausmās izvalbītām acīm viņa krāso skropstas. Un tas viss - lai vakarā atkal to skrāpētu, vai- es atvainojos - noņemtu nost ar kaut kādā mega dārgā losjonā samērcētu vates pikuci. Un tā nav p[ošanās uz Ziemassvētku balli. Nē, tā ir ikdienas procedūra iešanai uz darbu. Kā man paskaidroja viena no lēdijām - man ir slikta sejas āda, tāpēc tā jākrāso. Bet varbūt viņai tieši tāpēc ir slikta sejas āda, ka tā nevar paelpot? Ka tā netiek pie gaisa, jo kā plastmasas maisiņš tās porām tiek uzlikta kosmētika 3 kārtās? Visas poras ir aizķepušas. Kur tad tā āda lai gūst malku svaiga gaisa? Kad es pirmo reizi saskāros ar tādu sejas uzlicēju, viņas miskastē izskatījās kā operāciju zāles atkritumu tvertnē. Milzīgi vates kumšķi ar kaut ko asinssarkanu virsū. Un smaka - ak šausmas. Es notīrīju nagu laku, viņa paskaidroja. Ā, izrādās, te, pirms manas ierašanās, ir nevis nozūmēts iepriekšējais džeks, bet vienkārši notīrīti nadziņi...
Oj, par nagiem, drīkst es turpināšu? Man patīk koptas rokas. Nu kuram vīrietim tad nepatīk. Bet kurš jums ir teicis, ka mēs ģībstam no tām lāpstām, ko jūs uzliekat sev nagu galos. Akrils? Gēla nagi? Es pat nezinu to nosaukumu. Bet skats ir pa rubli. Tāda harpija. Tīģermāte! Ja es ieraugu tos mākslīgos, milzīgos nagus, kur uz katra satupināta Degā glezna vai koši sarkana nagu laka - viss, es laižos. Es negribu tādai princesei visu pienest, visu padot. Jā, gara acīm es redzu viņu kā savu topošo bērnu māti. Bet man ir skaidrs, ka ar tādiem nagiem gan pamperus es mainīšu, gan kartupeļus mizošu. Jo viņas nagi neļpieļauj nekādu fizisku darbību. Un tā šausmīgā traģēdija, ja gadās šādu nagu nolauzt! Viņa pie zobārsta nav tā steigusies ārstēt sāpošu zobu kā steidzas pie savas manikīres pielikt nolauztu mākslīgo nagu. Zvans, asaraina balss. Vai nevar ārpus kārtas? Es iespraukšos starp Lieni un Inesi. Nu absurds.
Noņem krūšturi ar visām krūtīm
Bet tas viss atkāpjas manas lielākās izgāšanās priekšā. Tad es arī uzzināju, ko nozīmē pušapi! Sadejojāmies Četros baltos kreklos tā, ka likās - no kaisles visas pogas izsprāgs. Vasaras nakts! Mohito kokteiļi iet uz urrā! Bļāviens, un mans skatiens vienkārši ietek viņas krūšu bedrītē tāpat kā sviedru lāses viņai, dejojot pie jestrā Jakušonoka. Nu, tur bija ļoti skaidrs, kas sekos tālāk! Man tā gribējās apmīļot tās divas foršās melonītes! uhhh! Un man krastmalā autiņš atstāts. Ok, skaidrs, nekāds braucējs nebūšu. Bet priekšā svētdiena, gan jau savākšu. Nu, neko, iegāzāmies autiņā, man vienkārši...citējot klasiķus....no domām vien, no domām vien, mans mīkstums kļuvis ciets! Rauju viņai nost krūšturi un...manas rokas apskauj....sešas dienas vecas, plakanas magoņmaizītes. Johaidī - kas, viņas krūtis palikušas krūšturos? Goda vārds, ar to bija viss....mazākas krūtis dzīvē nebiju redzējis...un smagāku krūšturi arī ne. Dāma pat apvainojās - izrādās, viņai kaut kāds tur push-up variants. Kas vizuāli mazas krūtis padara lielākas. Jo pats krūšturis jau nopakots kā tāda bļitkotāja ziemas jaka. Per ke - visā smagmē dziedātu Cukero! Kāpēc tu izliecies par to, kas neesi? Es taču biksēs nebāžu Mārupes pirmo gurķi un nesēžu korgā pie letes, lai tevi šmauktu! Kā ir, tā ir. Kāpēc tev vajag to sūda pušapu? Pašapziņai? Tavuprāt, večus interesē tikai krūtis? Tad jau mēs visi precētos tikai ar porno zvaigznēm, kas uztaisījušas sev silikona pupus un dejo ap stieni laimīgas.
Ejam tālāk. Bodiji un korsetes. Māte mīļā! Nav taču viduslaiki! Ar Annu mēs bijām pazīstami jau labu laiku. Viss forši. Asprātīga, jauka. Smuka. Beidzot lielais randiņš - manas māsas kāzas. Mums - otra smukākā istaba atjaunotajā muižā tūlīt pēc jaunlaulātajiem. Viņai - tirkīzzaļa kleita! Uhhhhh! Un viss - visu vakaru pilnīga "nepiedur man pirkstu princese"! Kā es izbesījos. Gandrīz uzspārgu. Fočēties kopā - jā! Dejot - jā! Bet - kas es devu mājienu, ka nu jau būs gana dejots, tad atkal - nē, nakts tik skaista un bla, bla, bla. Beigās tomēr aizvilku viņu uz mūsu numuriņu. Ne man vajag dušu, ne sveces dedzināt. Pa logu mirdz iekšā mēness, man galvā lampiņa sen jau deg, iekrītam gultā, raisu vaļā kleitu un uzduros kaut kam, kas nav manas mīļotās meitenes miesa....no sākuma domāju, ka viņa nobintēta ar kaut kādu elsatīgo saiti. Tikai kāpēc. Ievainota? Tikko operēta? Nē, izrādās, tā ir kaut kāda figūru savācošā caurule, nu, es atvainojos, korsete , lai viņu darītu slaidāku. Un, izrādās, uzvelkot iestrēdzis kaut kāds āķītis un to korseti vairs nost dabūt bez saplēšanas nevarot. Ziniet? Sajuta briesmīga. Un viņa visu vakaru esot elpojusi ar pusi plaušu, jo vairāk gaisu ievilkt neesot iespējams. Spiežot tas inkvizīcijas apģērbs. Bļāviens, kas traucē nopirkt īstā izmēra kleitu? Tu domā, mani baigi uztrauc, vai tava tērpa iekšpusē rakstīts 36, 38 vai 42. Nu un kas? Ja tev labi izskatās, tad velc mugurā. Kas tā par modi pirkt izmēru mazāku apģērbu un tad domāt, kā sevi satūcīt iekšā? Tā ir sevis mocīšana, nevis dabiskums!
Sarkanais mēnešreižu autobuss
Ja reiz par dabiskumu, tad parunāsim par dabisku izturēšanos arī, labi? Ko dara vecis, kad tiešām negrib mīlēties? (Jā, jā, neķiķiniet, tā mēdz gadīties. Pārāk daudz darba vai pārāk daudz alkohola. Mēs neesam roboti, kuriem visas detaļas ceļas brīdī, kad nospiež vajadzīgo podziņu). Viņš pasaka - esmu baigi saguris, davaj no rīta? Un viss. Ko dara sieviete? Bļāviens, viņa atkal metas tādos melos, ka pati tajos sapinas un padara par idiotu arī otru. Pirmais, kas tracina. Jūs tīšām šammājaties vannas istabā, cerot, ka vīrietis tikmēr aizmigs. Es taču dzirdu, ka dušā ūdens sen jau vairs nelīst. Nav gandrīz nekādu skaņu. Ja es dodos izlūkos (ko labāk nedarīt), tad vainīgu skatu viņa vai nu rausta sev uzacis vai spiež laukā no kājas pēc vaksācijas ieaugušus matiņus. Vai, mīļum, tu vēl nečuči? Otrs - viņa čammājas pa virtuvi. Grab trauki, klaudz ledusskapja durvis - viņa, redz', tagad rosīsies, jo visam jābūs skaisti no rīta. Varētu domāt, ka mītam padomju laika mājās, kur visu no galda nenovākto pa nakti noēda prusaku orda. Un tagad par to, par ko jūs pašas joprojām normāli nevarat parunāt. Par mēnešreizēm! Es šovakar nevaru, tu noslēpumaini čuksti. Un man nepielec! Zini, kādus tik apzīmējumus šai ķermeņa ikmēneša norisei es neesmu dzirdējis pusmiegā un lielākā vai mazākā reibumā? Zini, cik lēni man ir pielecis, par ko tu runā? Šovakar ne, man ir sarkano tulpīšu svētki! Vai arī - ne šovakar, man ir spārniņu dienas. (Bļāviens, es pirmajā brīdī izdomāju, ka viņai jādodas skaitīt pavsara putnus! Un tāpēc nevar tagad atdoties man, jo rīt agri jābrauc uz Papes ezeru ar tālskati un putnu enciklopēdiju). Man ir meņkas, man ir īpašās dienas, man ir, nu, tu pats zini kas. Kas tik nav dzirdēts! Taču kronis visam bija kāda skaista rudmate, kura pašā pēdējā brīdī pirms viņas džinsu rāvējslēdzēja atvilkšanas paziņoja - man atbraucis sarkanais autobuss! Bļāviens, es taču skrēju pie loga skatīties! Domāju - citas izsauc taksi, bet te Žanna d'Arka izsaukusi sev veselu autobusu! Un kur tad Rīgā sarkans autobuss? Skaidrs, ka tikai divstāvu, tas, kurš ārzemniekus ved ekskursijās. Aha! Te tev bija Vasarsvētki! Izrādās, tā kaislīgā dāma apzīmē savas mēnešreizes. Kāpēc tu nevari vienkārši pateikt - man sākušās mēnešreizes. Tikai 3 vārdi. Mēs zinām, ka jums tās ir. Mēs ar to rēķināmies. Mums nepatīk mēnešreizes. Bet mēs to mēģinām saprast. Ja mums to pasaka cilvēku valodā.
Cukuriņš pa vidu seksam
Iepazīsties, tas ir Cukuriņš. Cukuriņ, dod Jurim bučiņu - un viņa man pie sejas piebāž kaut kādu pretīgu spalvu kušķi, kam sataisīta pat bizīte. Tas ir viņas mazais klēpja sunītis. Kurš, izrādās, iepriekšējā mūsu randiņa laikā bija saaukstējies un palicis pie viņas mammas, bet tagad Cukuriņš ir vesels un - alleluja - var būt kopā ar mums mūžīgi. Es pateikšu skaidri un gaiši - mazie klēpja sunīši piestāv mazām meitenītēm. Lai viņas rūpējas par dzīvnieciņu, kurš iemācās pačurāt uz avīzes un pat nav jāved laukā. Bet es negribu sev meiteni ar suni komplektā. Jo viņš ir tik klātesošs, ka vēmiens nāk. Cukuriņš guļ blakus viņai un reiz, mīlējoties, Cukuriņš izlēma mums pievienoties. Nerunāšu par to, ka ēdot rīta siermaizi, uz tā bija suņa spalvas. Mazais negantnieks gandrīz nozaga tavu maizīti, bet Cukuriņš nedrīkst ēst neko sāļu, dakteris neļauj, viņa paskaidro.
Viss, man vairāk paskaidrojumus nevajag! Viņa ir tik ļoti pārņemta ar savu suni, ka man tur vietas vairs nav. Ticiet man, sievietei ar bērnu nav ne vainas. Jo ar bērniem visu var sarunāt. Sieviete ar klēpja sunīti vienkārši ir neizturams komplekts. Vismaz manās acīs. Un tad vēl - nobeidzt šo manu disertāciju, pēdējais punkts - par skatienu. Nekas tā neaptur vēlmi tuvoties sievietei kā viņas skatiens. nekas tā nekaitinas kā ledus Karalienes! Dažām sejā rakstīts apmēram - nenāc klāt, esmu tev pārāk laba. Vai arī - es esmu tikko izgudrojusi mūžīgo dzinēju. Atrisinājusi augstākās matemātikas formulu. Esmu tik gudra, tik skaista, tik iekārojama, bet tu - tikai knislis! Un ir arī otrādi - tieši skatiens ir tas, kurš liek uzrunāt. Vienkāršs, dabisks smaids. Priecīga seja. Nesamākslots prieks. Smieklu bedrītes vaigos.
Jā, es nepārstāvu visus savas dzimtas pārstāvjus. Ir taču veči, kam vajag tās akrila meitenes, tikko ceptas solārijā, soli no anoreksijas, ar suņuku padusē un Miss Bezgalības nicinošo skatienu uz pārējiem mirstīgajiem. Un es piekrītu, ka ir skaisti būs sakoptai - neost pēc sviedriem, lai tavi mati (pilnīgi mierīgi - gan krāsoti un balināti, bet ne mākslīgi audzēti) spīd pavasara saulē tīri izmazgāti, lai jaunajā kleitā tavas pašas krūtis (nevis kaut kādu piebāztu krūšturu stutētas) viegli cilājas, kad tu nāc man pretī ar viegli krāsotām lūpām un skropstām. Es balsoju par dabiskumu! Šajā pavasarī un vispār!
937
