Sveikas, meitenes !
Kā jums iet, jau tik tuvu pirms nedēļas nogales ? :)
Neesmu te sen bijusi un rakstījusi ne tik.
Bet šovakar uznāca - parunāties...
Man sestdien randiņš ;)
Puisis ļoti simpātisks, mīļš, arī īsziņās vienmēr, novēl man jauku vakaru vai pajautā, vai droši tiku mājās pēc darba (strādāju naktīs)
Lieta tāda, ka cīnos ar savu pašapziņu. Precīzāk - tās trūkumu. Vispār, garš stāsts, bet ilgu laiku jau tā ir problēma, šobrīd arī atveseļojos no bulīmijas, kopumā, vienmēr esmu uzskatījusi, ka neesmu pietiekami skaista, pietiekami tieva, pietiekami gudra, pietiekami interesanta vai pietiekami čakla... kas ir novedis līdz tam, ka viņš man uzrakstīja: "būtu ļoti jauki Tevi satikt" un man pirmā doma ir - kāpēc ?! :D
Otra lieta ir, man viņš ļoti patīk, bet es viņam neuzticos. Viņš ir bārmenis, simpātisks, pieklājīgs un ieinteresēts - pārāk labi, lai būtu patiesība :D
Tā nu es sēžu un dusmojos, kā bojāju sev visu ;)
Par attiecību pieredzi kā tādu, man ir bijis viens puisis, bet izšķīrāmies, jo viņš pārcēlās uz citu valsti (joprojām ik pa laikam uzturam kontaktus), bet tas bija savādāk, mēs ilgi bijām draugi pirms tam un viņš mani kaut kā "pieradināja", bet tāpat jau līdz pēdējam brīdim biju pārliecināta, ka tās jūtas ir ja ne vienpusējas, tad vismaz dziļākas no manas puses un tā pa īstam arī nevienam neesmu atklājusies.
Kā jums liekas, uzmanīties un būt prātīgai? Vai aizspērties uz randiņu, tēlojot, ka nedomāju, ka viņš ir "out of my league" un censties būt, kas esmu un tad ļaut viņam pašam saprast - vai es viņam patīku vai nē, nevis jau tagad viņa vietā pieņemt lēmumu...
es zinu, ka te ir daudzas pašapzinīgas un sevi mīlošas meitenes... :) kā gan jums tas izdodas ? :-/ iemāciet man arī :D