Sveikas saulainajā pēcpusdienā!
gribēju pakratīt sirsniņu. prieks, ka ir cosmo, kur var izlikt visas savas slēptās sāpītes, ko nevienam citam neuzdrošinos pateikt...
tātad, nesaprotu, kas ar mani notiek, bet mans organisms ļoti izjūt viena cilvēka tuvuma trūkumu. vīriešu kārtas, protams. ikdienā mums nākas bieži tikties (skolā), un kad viņš ir man tuvumā es jūtos tiiikk labi, bet kad skola beidzas, es esmu kā depresijā. vēl jo vairāk, ja viņš izlemjj neaiziet uz kādu lekciju. mani pārņem neizsakāmas skumjas, stulbuma kalngals, protams, bet vienreiz, kad viņš aizgāja, man pat vilka uz raudienu. :D
vēl jo vairāk, es jūtu no rītiem, vai viņš būs vai nebūs skolā :D ja būs tad garastāvoklis ir neizsakāmi labs, bet ja man jau no rīta ir tāds paslikts garastāvoklis, tad kā likts- viņs nav skolā :D
mani pilnīgi ar visiem audiem velk pie viņa.
jūtu arī simpātijas no viņa, taču... ir viena problēma... draudzene. (e) :-D
tātad gribēju gan pasūdzēties, lai pašai nokrīt smagums, jo ar šausmām gaidu prakses laiku un vasaru, kad vsp vinju neredzēšu, gan arī painteresēties vai kādai kas tāds bijis. tā ir mīlestība?? :D