Man sen atpakal nu jau bijusi kolege ieteica psihologu, kas vinai loti palidzejis. Toreiz neaizgaju, bet pec paris gadiem sapratu, ka varbut vajag. Pat nezinu isti iemeslu, kapec, bet nebiju parak laimiga toreiz - nevareju dabut dzheku :D
Tad nu gaju pie vina regulari dazus menesus. Man patika (lai gan ari daudz raudaju, jo tada emocionala esmu padevusies :) ). Vina gan nedraudeja mani partaisit :D
Deva interesantas gramatas lasit, ne tikai psihologiskas, bet ari stastus. Ta ka man loti patik lasit, tad ar interesi visu izlasiju.
Pec tam nacas partraukt musu seansus, bet vina ieteica turpinat vismaz rakstit dienasgramatu. Tad nu rakstiju katru dienu 5 menesus (ar to informaciju prata, ko mes bijam parrunajusas, kad tikamies) un tas problemas, kas mani toreiz nomaca, atrisinajas. Ta ka uzskatu, ka man palidzeja :)
Piekritu, ka tam jabut cilvekam, kuram var uzticeties, un man ari svarigi, lai neuzspiez kaut kadus viedoklus. Ta jau ir, ka patiesiba jau pasham viss jaatrisina, psihologs tikai palidz to izdarit atrak.