Cik daudzas?

jā,bet protams.man ir mana dzīve un dzīvoju to es vienreiz...man ir cilvēki,kurus es mīlu un par kuriem rūpējos.tomēr vienmēr atceros,ka sevi nevaru piekrāpt un sāpināt.tāpēc jau tas ego ir veselīgs..brīžiem... :-D

Ja par mani, tad sapratu, kad beidzot saņēmos būt par sevi...aiziet no skolas un pāriet uz citu, kas tiešām patika. Kaut arī 2 gadi vējā..
Kad sāku dzīvot par sevu u.c. Uzradās viņš. Sapinos. Sagājām kopā...attiecības nevēlējos. Sākām dzīvot kopā. Vairāk viņa dēļ, protams, vēlējos viņu biežāk redzēt, bet nevēlējos dzīvot kopā. Tagad esmu atteikusies no no kaut kādām lietām. Citāds dienas ritms, nav vairs tā brīvība, kad varu darīt, ko gribu. Kas man ir tik svarīga.. Un pirms pāris dienām man viens džeks teica..Tu esi ziedojusi sevi viņam. Sākumā domāju - Es egoistiskais cilvēks, šitā kaprīzā būtne...kādam sevi ziedot - kā tad! Nē!...Bet tagad padomāju..un tiešām liekas, ka tā ir noticis. Un tagad izšķirties būtu tik grūti, jo mīlam viens otru. Bet manam prātam to neiestāstīsi. Gribu dzīvot sev, kamēr vēl jauna un skaista. Eh. Pakratiju sirdi..

Es uzskatu, ka bez saviem apkārtējiem cilvēkiem es būtu 0. Cilvēks, kurš ir viens kā pirksts, nevar būt laimīgs. Tāpēc nedzīvoju tikai sev, bet arī saviem līdzcilvēkiem.

Es tiešām ticu un ceru, ka nepienāks brīdis, kad dzīvošu tikai sev, jo man cilvēks asociējas ar došanu citiem. Vispār man būtu kauns, ja es pat iedomātos par to, ka jādzīvo tikai sev.

man ir tas...jauna,skaista,dzīvoju sev.un vienalga,lai kāds puisis parādītos redzeslokā,tomēr dzīvoju sev.man patīk ka varu pati plānot savu dienu,pie tam man ir daudz jāmācās un vel darbs.un jo puisis saka,ka es iekārtošos un Tu varētu dzīvot pie manis...ta man rodas uzreiz pretestība...zeķes mazgāt es negribu.labāk man patīk atnākt,patusēt un iet tālāk savās dienas gaitās.un arī to pašu tomēr var redzēt no viņa puses.nezvanās man katru dienu,neiteresējas...nu jā..
Tavā gadījumā - varbūt tā vienkārši ir mīlestība?! (l)

Uzsakot attiecibas vienmer nakas kaut ko ziedot!
Kad es biju attiecibas,biju sevi pazaudejusi-tikai vins,vinam,vins utt...tagad ,kad attiecibas beidzas,sapratu,ko esmu palaidusi garam,cik man bija iespejas,bet tas palaidu veja!
Attiecibas nevajag sevi pazaudet!Jus est divi,ka viens vesels,bet taja pasaa laika,tu esi tu,ar savaam velmem,vajadzibam..

Es dzīvoju savai ģimenei, sev, draugam, un draugiem.

Cilvēks jau pēc būtības nevar dzīvot viens, viņam ir nepieciešama sabiedrība. Bet, līdzko tu kļūsti par daļu no sabiedrības, nākas ziedot daļu savas brīvības. Vēl ne tik senā pagātnē daudzi dzīvoja pēc šāda principa, un arī ģimenes veidoja tikai tāpēc, ka divatā tomēr drošāk.
Tagad, manuprāt, viss ir mainījies, visi ir moderni un neatkarīgi, arī sievietes var strādāt un pašas sevi uzturēt. Nav vairs akli jāseko iepriekšminētajam viedoklim, jo mūsdienās cilvēki vairs nepakļaujas kaut kādiem aizvēsturiskiem dabas principiem - viens ir līderis, otrs sekotājs. Tagad visi ir varoši un grib būt līderi, un tajā brīdī sākas konflikti.

Es tikai 1 menesi dzivoju sev.
Vienmer esmu paarkartojusi savu dzivi virietim. Pedejais variants bija majas-darbs-veikals-plits.
Tagad domaju, cik zhel, ka agrak to neredzeju un neizdomajos (kad bijaam divi). Tagad macos dzivot no jauna.

Nu nav jau tā, ka es gribu dzīvot tikai sev. Protams, ka man ļoti svarīgi ir mani draugi un vecāki (l) Un es ziedoju daļu laiku viņiem un labprāt to daru, man ar viņiem ir interesanti. Ar draugu arī ir interesanti, jautri, mīļi utt. Bet viņam es ziedoju ļoti daudz laika. Vēlos dzīvot savā dzīvoklī [kas man pagaidām gan nav vēl] un tā. Eh. Zinu, ka jūs, foršās meitenes, nevarat man palīdzēt...es te tik tā nedaudz atļaušos pačīkstēt. Nedaru to bieži, bet jūtu, ka tagad vajag. Piedodiet par to (l)

man arī dzīvošana priekš sevis nozīmē diezgan daudz laika ziedot citiem, jo vienatnē es nevaru būt pilvērtīga un laimīga, tāpēc vientulība ir pretējs jēdziens dzīvošanai sev, manā gadījumā :)

tai pat laikā, cenšos atrast pietiekami daudz laika, lai varētu darīt to, ko es gribu - strādāt, sportot, ceļot, tikties ar draugiem, izklaidēties utt.
šobrīd mans mīļotais ir aizbraucis uz uz kādu laiciņu uz citu valsti pabeigt studijas, tāpēc man ir lieliska izdevība izbaudīt dažādus priekus, lai gan arī esot attiecības nekad sev vai otram neko neliedzu :)

Fionchik lasot tavu tekstu man prata attausa,ka man reiz bija viena draudzene,kura ari parvertas un visu sevi atdeva vienam virietim,visu savu laiku un spekus vina veltija tikai vinam,un musu draudziba beidzas,jo vinai nebija laika man,vinja bija ka apmata ar vinu.
high-flyer Tu loti labi uzrakstiji,arii es domaju lidzigi!

Iilusion
un tas ir pats sausmiigakais,ka taa notiek!un draugi-jaa,man bija tikai vina,ar saviem,es kaut ka attalinajos,jutos patiesi labi,ka esmu atjaunojusi kontaktus ar " aizmirstajiem draugiem :-)" un sava zina,ari stulbi jutos,ka ta izrikojos... bet maciba man ir :) tad biju jauna un glupa :-D tagad ar esmu jauna :-D bet ar lielu bagazas pieredzi :-)

Fiochik taa laikam bija tavas dzives liela maciba,tagad vismaz tu spesi noerteet to ka ari ir citas lietas un cilveki tev apkart :-) nevis viens vienigs cilveks!Es jau ari sad un tad parakstos ar savu kadreizejo dradzeni lai gan tikusas jau nesam vismaz 3gadus :-/ ari sarakstoties ir tada sajuta ka laiku diemzel atpakal nepagriezisi,mums jau attiecibas pabojajas ari del citam lietam nevis tikai del vinas attiecibam. :-/

atgriez laiku atpakal nav iespeejams :-) un atjaunot to,kas ir pazudis ir gruuti,bet iepejams..protams ar laiku!bet vai buus taka agraaak?varbuut buus,varbuut ne,be varbuut buus veel labaak :-) bet tas jau atkarig no mums pasiem

pārsvarā dzīvoju gan tikai priekš sevis, taču vēl arī priekš saviem vecākiem. jo reāli visu, ko esmu sasniegusi, sasniedzu tikai pateicoties sev un vecākiem.
bet nu kopumā ņemot esmu diezgan liela egoiste un savtīga.