Par saderināšanos...

kd, protams ;) Bet vienkārši tad ir vismaz nojausma, ka tās attiecības nekuļ tukšu gaisu bez turpinājuma.

Squirrel ...nu bet divi gadi gan nav rādītājs,ka vairāk nekad nebildinās.

Protams, ka nav! Bet nu ja ir doma to meiteni/ sievieti precēt, tad divu gadu laikā tas jau ir jāsaprot, manuprāt. Būs vai nebūs tā īstā!

Nus man liekas,ka šai lietai nav tāda konkrēta perioda, jo var likties pat pēc 5 gadiem,ka cilvēku pazīsti,bet izraādās,ka nepazīsti...tā kā šis nav manuprāt ar termiņiem sasaistāms. Ir jābūt tai sajūtai un tā mēdz uzrasties diezgan pēkšņi.

Katrs uzskata savādāk! Man, peimēram, jau vairs nav tas vecums, ka bezgalīgi varu gaidīt to bildinājumu, kā tīņu gados, ka satiekas un satiekas un ar to pietiek. Es jau sen esmu sapratusi, ka būšu arī vecmeitas statusā :D But I don't care :D

Squirrel ...nu gan jau nav tik tarki!

Ja vien nav 50, tad viss priekšā un pat tad viss vēl var notikt.

Squirrel, bet,ja Tev don't care, tad kā tad Tu vari saprast kā citiem ir? :-D

Tomēr piekrītu vairāk Squirrel, ka 2 gadu laikā (ar nosacījumu, ka dzīvo kopā) rodas vismaz k-kāda nojausma ir vai nav īstais cilvēks un vai attiecībām sekos nopietnāks turpinājums ;-)

Par to don't care bija domāts par manu vecmeitas statusu :D Bet tur jau tā liet, ka katram jau savi putni galvā un es uzskatu tā :)

Pfuu, vismaz kāds man arī piekrīt! Jau sāku domāt, ka man galīgi dīvaina domāšana :D

Nu,ja Tu sevi par vecmmeitu jau tagad pataisi, tad es saku,ka Tu apprecēsies gan :-P :-D

Man ir otrādi - jau otrās attiecībās pēc kārtas pēc piecu mēnešu kopā būšanas mani bildina. Kāpēc bez tā nevar iztikt? :-D Nav tā ka negribas, bet manā uzskatā vēl pāris gadus mierīgi gribētu padzīvot tāpat.

Nu tagad man vēl mazliet par ātru būt par vecmeitu, bet tik un tā zinu, ka tas būs neizbēgami :D

uzskatu, ka tas (saderināšanās/kāzas) vispār nav vajadzīgs, kamēr cilvēks nav nobriedis kā personība un izpratis savas vēlmes un vajadzības, ko viņš vispār sagaida no pretējā dzimuma pārstāvja. kamēr cilvēks nav atradis pats sevi, tik nopietni solījumi otram nav jādod.

saistību slēgšana ir iemesls tam, kāpēc viena vai otra puse nespēj pārtraukt attiecības, kurās jūtās vienā vai citādā veidā nelaimīgi. hei, mēs esam saderinājušies/precējušies, tam taču nevar tik vienkārši pārkāpt pāri, es centīšos uzlabot attiecības un man izdosies! un tad tas viens (ja paveicas - ar otra palīdzību) mokās un lien ārā no ādas, lai kaut ko saglābtu. utt... jā, varbūt arī tik nopietnas saistības savstarpējo problēmu gadījumā ir jāglābj, bet tad slēdziet šīs saistības, kad tas jūsos nerada ne mazākās šaubas; tad tā glābšana un cenšanās būs pavisam citādāka, no sirds.

vārdu sakot, esiet brīvas attiecībās, nemokiet sevi, esiet pietiekošo drosmīgas, lai laicīgi aizietu, un pietiekoši stipras, lai attiecības saglābtu, ja tas ir tā vērts.

un autores jautājums "Vai jūsuprāt gads nav par ātru?". varu teikt tā - kāda tev visār daļa?
kad cilvēki sapratīs, ka ne visi ir vienādi? nu, viena domā, ka par ātru, otra, ka nē? tas tev kaut ko maina?

ja es būtu vīrieties, es nekad nebildinātu kādu, kurā nerezdētu perfektu savu bērnu māti un ģimenes pavarda sargātāju (tas nenozīmē lasīt vīra īsziņas vai arī uzņemties uz saviem pleciem visu atbildību par ģimenes dzīvi, bet pavisam ko citu...)
man pazīstamie vīrieši apgalvo - nebildina, jo nav droši, vai vēlas tik nopietnas saistības ar konkrēto sievieti.

Gribu gan saderināšanos, gan kāzas.. bet zinu, ka pienāks laiks arī man.
Ļoti ceru, ka kādu dienu draugs manā priekšā nometīsies uz celīša un lūgs manu roku (l)
vienalga vai tas būs pēc gada, diviem vai pieciem. Esmu vēl jauna un visam savs laiks. Protams, sapņoju par tām kāzām, bet kā jau minēju man vēl daudz laika, lai visu to īstenotu. :-)

Pieritīšu par tiem diviem gadiem daļēji.Ja abi ir ar stabiliem darbiem,ienākumiem,dzīvo kopā,vecums arī vairs nav 18,viss ir tiešām labi un ja tad paiet 2-2,5 gadi un vecis neceļ ne ausi un vispār pat neierunājas par kāzām,tad diez vai pēc 10 gadiem viņš pēkšņi izvilks gredzenu.
Esmu ar savu tikai gadu un tāpēc vēl negaidu bildinājumu.Taču,ja viņš man paziņotu,ka nemaz vispār nedomā precēties un lai es nemaz neceru uz kko tādu nākotnē,tad...es laikam tomēr baigi sāktu domāt,vai gribu palikt ar tādu kopā un būt tikai viena no draudzenēm-nu,tā pēdējā,ar ko visilgāk izturēts.Es tomēr gribu būt sieva.

Ar bijušo biju kopā 5 gadus (man kāzas to 5 gadu laikā pat prātā nenāca, visiem radiem gan pretēji - bakstīja un jautāja, kad ta nu būs), tad izšķīrāmies un palikām ok draugi, šad tad saskrējāmies tā "kā pa dzīvi" jomā. Vienreiz aizrunājāmies par precēšanos un viņš tā arī pateica, ka nekad nevēlētos precēties; visticamāk, ka nāktos, jo meitene gribētu, bet viņš pats nekad to nevēlētos.

Jā,es arī gribētu,ka mani bildinot puisis manā priekšā nomestos uz celīša (l)
Esam kopā 2,5gadus. Un ļoti gribu ar viņu apprecēties. Viņš man ir teicis,ja būtu pilnīgi finansiāli sakārtojis savu dzīvi tad mani bildinātu,ceru, ka man nenāksies vilties (l)

ui,es gan negribētu,lai man uz ceļa metas.Tā visi dara.Es gribētu,lai manējais izdomā kko orģinālu un īpašu. :)

Man jau attiecību sākumā, pat pirms tām teica, ka mani precēs, tā ka jāgaida tikai labāki laiki :D