ahh, cik pazīstami. tikai manējais objekts bija vnk neaizsniedzams, viņam tā vien šķita, ka nevienu vnk nevajag. tā nu es par viņu jūsmoju pāris mēnešus. biju jau tādā, kā apātijā, visu laiku sev iedzinu, cik viņš iedāls, superīgs. visu laiku likās, ka arī es viņam patīku, taču tad tā kārtīgi un ar blīkšķi aplauzos. :D
tgd nosolos sev, ka nekad pirmā neizrādīšu jūtas, jo vairāk neuzticos savai intuīciijai.
un pret to čali- jūtas bija ātras, spēcīgas, taču pārgāja, jo viss vnk izsāpēja.
Tev iesaku- izturies brīvi, neiespringsti uz viņu. neļauj trīcēt sirdij, kad viņš ienāk telpā. tici man, tas ir izdarāms. ;-)