kopdzīve

Es teicu tā- es gribu dzīvot kopā ar draugu!

nebija tā, ka pateicu, no šodienas dzīvoju tur.. vnk palēnām ar vien biežāk nakšņoju pie drauga, aizvien mazāk biju mājās, daudz mantas vnk jau bija viņa mājās, lai varētu normāli sataisīties uz darbu.. man gan tajā laikā bija tikai 17.. droši vien vecāki kko domāja..uztraucās..bet neaizliedza..līdz vnk jau dzīvojām kopā.. :-)

Nu,tā arī pateicu,ka mīļums ir atradis dzīvokli un mēs dzīvosim kopā.

Neko neteicu, jo, kas pirmo reizi dzīvē sāku dzīvot kopā ar vīr.biju gandrīz gadu patstāvīga un dzīvoju viena:)

Es ar tā īsti nepateicu! No sākuma bieži palikām viens pie otra, kur sanāca, tur palikām, bet, katru nakti kopā! Pēc tam draugam bija jāaizbrauc uz diviem mēnešiem, kad atgriezās, tad jau vairs mājās tā arī neparādījos! :D

Nu ja tev būtu līdz 16 gadiem, tad saprastu jautājumu, bet nu tak tā arī pasaki, ka iesi dzīvot ar draugu :)

esmu vecākiem jaunākais bērns, tāpēc nezinu kāda būs viņu reakcija :-)

Tā arī pasaki, ka dzīvosiet kopā un uzaicini viņus uz savu jauno dzīves vietu, piemēram, vakariņās. Ja tev ir tik gadi, kā rakstīts profilā, tad nekādu ne sašutumu, ne izbrīnu tavos vecākos tam nebūtu jārada.

Lollipop
viņš mani aicina dzīvot pie sevis....tur ir arī viņa vecāki un māsa ar draugu (t)

ar nemaz tā īsti neteicu, sākām ar manis palikšanu pie viņa vecākiem mājās,tā vairākus gadus un tad atradām dzīvokli un īrējam. īsti tiešām neko neteicu,ar vien retāk biju savās mājās utt. ;-)

Es ja godīgi nevienam neteicu, ka gribu ar viņu dzīvot kopā, bet tā kā man riebās dzīvot kojās, tad tas viss notika nemanot.. kā jau teicu, kad dzīvokli sākām īrēt, tad vecāki tikai manija,ka dzīvošu ar viņu kopā, jo neko konkrētu nebiju teikusi

Tā arī pateicu - esam izlēmuši dzīvot kopā. Tad un tad pārvācos.
Mamma to nespēj pieņemt un piedot joprojām.

Magdalēna
kāpēc viņa to nespēj piedot?

Man liekas, ka tad vēl jo vairāk vajag abu vecākus iepazīstināt. Nu tas tā pieklājīgi uzaicināt vecākus uz savu jauno dzīves vietu- tā teikt, lai pārliecinās, ka ar tevi viss kārtībā un tā būtu iespēja iepazīties abu vecākiem. Tad ne taviem, ne viņa vecākiem nebūs nekādu uztraukumu.

Nu tāpēc, ka aizgāju tik pēkšņi un viņa negribēja mani laist vaļā.

Neko neteicu, vienkārši pamazām manas mantas jau atradās viņa dzīvoklī. Bet domāju, ka mana mamma jau to saprata labu laiku un viņai nebija nekas iebilstams. :-)

tā kā ar tēvu neitrālas attiecības, tad viņam vispār neko neteicu. mamma arī uztvēra mierīgi, jo kādu laiku jau dzīvojām atsevišķi.
vispār man ir paveicies, jo vecāki vienmēr ir akceptējuši man izvēli un par to nekad nav bijuši strīdi.

Hmm, nu šogad sāku ar draudzeni īrēt dzīvokli un tā sanāca ka draugs palika vienu nakti un tā arī prom neaizgāja. tad pamazām pārveda mantas un tgd jau kopš vasaras dzīvojam kopā :) Draudzene ar neiebilst tā kā viss čiki :)

Ā, aizmirsu piebilst, ka vecāki neko neteica - nav jau ko teikt, jo abi esam pieauguši cilvēki, paši sevi uzturam un tā.

pateicu, ka nomainu skolu, pārceļos uz citu pilsētu, dzīvošu kopā.
mana mamma bij priecīga, ka viens liekēdis no kakla nost.
bet ne jau visiem ir tik ļoti neitrālas attiecības ar vecākiem.