Padzīvot atsevišķi...

Pēc apkārtējo pieredzes man šķiet, ka lielākajā daļā šādu gadījumu tas beidzas ar šķiršanos :-/

es tomēr nesaprotu, vai ir jēga būs kopā, ja gribas padzīvot atsevišķi.
man jau 4 gadu laikā tā nav bijis un gribas katru dienu redzēt savējo :)

Nu neznu,par skirsanos,bet loti daudziem pariem palidz parvaret grutibas atsevsiki padzivojot!

Nav jau uzreiz jādzīvo atsevišķi. man bieži uznāk nomāktība, tad es aizbraucu ciemos pie mammas vai viena aizeju uz parku, līdz jūrai, kad draugs nav mājās.. Tad arī sanāk tikt skaidrībā ar sevi. Būtībā, arī kad mēs sākām dzīvot kopā sākām strīdēties, jo tas ir tikai normāli, par to vajag runāt!

Vienkārši ceru ,ka tad viņš (arī es)novērtēs to, ko viens otram nozīmējam. Jo tgd ikdienā viens otru satiekam un tad tas nav nekas īpašs, parasta rutīna. Gribu, lai viņš pārdomā savu rīcību...Sailgojas pēc manis un galu galā arī saprot, ka tā turpinoties var arī mani zaudēt.. :-/

Pašai nav tā bijis un neredzu tam jēgu.Tā padzīvošana atsevišķi bieži vien beidzas ar to,ka abi aizdzīvojas katrs savā dzīvē un izšķiras(redzēts pazīstamo vidū).
Es dzīvoju ar savējo kopā un tici man,man arī ir reizes,kad gribas viņu aiz durvīm atstāt,lai būtu miers.Bet tas ir mirkļa iespaids un es apzinos,ka nu negribētu es sakravāt mantiņas un atkal dzīvot viena.Es no savējā atpūšos,kad viņš ir darbā,vai kad es aizeju ar draudzenēm kkur.Šodien viņš ar čomu un viņa draudzeni snovo.Es tikmēr mierā un klusumā varu sakārtot domas un rakstīt savus referātus.
Vēl es domas labi sakārtoju un atpūšos,kad aizbraucu uz mājām pie mammas.
Man ar savējo tāpat ir strīdi un es esmu nomākta,bet dzīvot atsevišķi...man tas tiešām asocējas ar pirmo soli uz šķiršanos.

Bet vai nav tā, ka bieži abiem atšķiras uzskati par to, ko nozīmē "padzīvot astevišķi"? Jo taču teorētiski, ja tas ir laiks, lai pabūtu vieniem un saprastu, ko grib, tad pēc tam nav ko dusmoties, ka otrs šo laiku veltījis, lai iepazītos ar citiem un varbūt pat izmēģinātu jaunas kaut vai īslaicīgas attiecības.

Iespējams, ka padzīvošana atsevišķi arī ļauj novērtēt otru, tikai tad jārēkinās ar to, ka otrs var arī saprast, ka vienam tomēr ir labāk.
Katrā ziņā - nejautā to, uz ko neesi gatava saņemt atbildi! ;-)

beidzās ar šķiršanos

Man liekas, ka pēc kopdzīves vairs tāda normāla padzīvošana atsevišķi nesanāk. Tad, cik dzirdēts, tā padzīvošana atsevišķi ir kā zaļā gaisma abpusējai krāpšanai. Bet var jau būt, ka kļūdos.

Vienu brīdi arī man bija tāda doma prātā, bet tad mēs izrunājāmies, aizgājām uz koncertu ar draugiem un bija miers galvā...izdomājām, ka labāk nevajag, jo abi vēlējāmies būt kopā un problēmas tika atrisinātas izrunājoties vienam ar otru!! :) Un tagad man šķiet, ka pareizi vien bija, ka nesākām dzīvot atsevišķi, jo savādāk nezinu kā tas beigtos...

Meitenes, paldies par viedokļiem, ir ko pārdomāt.. Tāda putra galvā, vairs pati sevi nesaprotu :-/

padzīvot atsevišķi man nav gribējies un nav arī nācies. 8-)
bet tad kad diendienā ilgu laiku esam bijuši kopā un nav bijusi vismaz atpūta atsevišķi, tad ar laiku sākam rīvēties/ kasīties par pilnīgiem sīkumiem.
tad tieši uz vienu nedēļas nogali es saštukoju k.ko ar druadzenēm, vai aizbraucu pie vecākiem vai vecvecākiem, un svētdienas vakarā dikti, dikti jau gribu atpakaļ mājās[un tas nav saistīts ar to, ka nebūtu izdevusies nedēļas nogale], un arī draugs ir makten sailgojies.
varbūt pamēģini tā.
tad nebūs jāpiesauc "atsevišķā dzīvošana" un redzēsi vai Tev gribās atpakaļ [jo principā man šķiet, ja pēc 3 dienu nebūšanas kopā (kopā dzīvojot) negribas mājās (kaut bišķiņ), tad k.kas stipri attiecībās jāmaina]. ;-)

Man liekas, ka tā kā te raksta- nevis bēgt no problēmām atsevišķi dzīvojot, bet mēģināt izrunāt sāpi un nonākt pie kaut kāda slēdziena. Nu var izmantot kaut kādus tos psihologu paņēmienus, ja galīgi nekā netiekat galā. Nu, piemēram, paņemat abi pa vienai lapai un uzrakstiet divos stabiņos, kas otrā patīk, kas nepatīk un kas ļoti, ļoti krīt uz nerviem. Apmainieties lapām. Tad katrs pie savām kaitinošajām īpašībām uzrakstiet, ko varētu lietas labā darīt, lai kaut ko mainītu. Apmainieties ar lapām vēlreiz. Ja otram viss sarakstītais liekas pieņems, vienojieties, kas būs tādā gadījumā, ja otrs nepildīs apņemšanos (nu, piemēram, ja vecis savas zeķes mētās pa māju, tad viņam veselu nedēļu katru dienu būs jāmazgā trauki, utml.) un pie tā palieciet un kad atkal nonāksiet pie kašķa, varēsiet iebāzt lapu degunā un piespriest sodu :D

mums arī draugu pulkā tie kas sakām padzīvosim atsvešķi, tad arī aizdzīvojas un izšķiras!
Tiešām ir labāku veidu kā atpūsties vienam no otra, kā jau minēja, pavadat kādu nedēļas nogali atsevišķi,atpūšoties tā kā katram pašam gribas,tev piemēram pie saviem senčiem,viņam pie saviem utt. ;-)

Lollipop, tas gan būtu jautrs pasākums :-D

Laikam jau tiešām pareizākā doma ir k-kur aizbraukt atpūsties...tad arī visu apdomāšu :-) nesteigšos ar pāragru rīcību :-)

Becca
Nemaz nesmejies. Kad tā sāk otru vērtēt, baigi daudz jauna par sevi var uzzināt :-D

Becca: mēs ar draugu kopā esam nedaudz vairāk par 1,5 gadu, un kādu pusgadu jau dzīvojam kopā. Pilnīgi tev piekrītu, ka citreiz vajag atpūsties vienam no otra!

Mums dažkārt ir tā, ka nav nemaz tādas vēlmes, nu jā, ir kašķi, bet liekas, kas kopumā viss ok, bet tad kāds no mums aizbrauc paciemoties pie saviem vecākiem, un tad, pēc atgriešanās, viss ir lieliski (l) Tāpēc nepiekrītu, ka tas noteikti beigsies ar šķiršanos un bla bla bla..
Man liekas, visprātīgākais tev būtu aizbraukt atpūties kaut kur, palutināt sevi ar kādu SPA vai kaut ko tamlīdzīgu. (l)
Veiksmi!

Pilnīgi piekrītu *signes komentāram ;-)

Cukurz, paldies! :-)
Kā redzams, neesmu vienīgā, kurai dažreiz gribas savu veci izmest pa durvīm laukā! :-D