Pieradums vai liela mila

Un vai kadreiz ir bijusi doma skjirties no ortras puses?

Lielā mīla arī var kļūt galu galā par grandiozo pieradumu ;)

iespējams,ka sākumā tā ir lielā mīla un vēlāk pie tā visa vienkārši pierodi..

nav jau vairs tik rožaini,bet esi tik ļoti pieradis pie tā cilvēka,ka grūti iedomāties citu sev blakām...

citreiz notiek kaut kāds lūzums un tiec no tā visa vaļā..

Riekstkode, a kā ir - no divu vīkendu attiecībām arī veidojas pieradums? vai uzreiz var saprast, ka lielā mīla ar naudas maisu?

pardon.

Ja liela miila, tad jau tas pieradums nav taads nevis iedomajies, ka nevari ar citu but kopa. Liela mila ir, tad, kad nevari bez otra un gribas but visu laiku kopa.

Pašai gan nav tik ilgas attiecības,bet vecākiem laulība ilga 17 gadus,un es kā bērns atceros,ka tā ir bijusi īsti laimīga laulība. Vecāki vienmēr viens par otru rūpējās un ļoti mīlēja. Tikai pēdējā gadā viss mainījās un tad arī ātri vien viņi izšķīrās. Mamma pati vēl tagad ir teikusi,ka tētis bija viņas dzīves lielā mīlestība,nevienu vīrieti viņa nav respektējusi un cienījusi tā kā viņu. Un arī tagad skatoties uz tēta jauno ģimeni,esmu šokā,kā viņš izturas pret savu sievu,jo pret mammu nekad nekad tā nav izturējies.

manuprāt, ir ļooti grūti noteikt, kur sākas/beidzas tas pieradums.. es apzinos savas jūtas pret draugu, bet tajā pašā laikā es tagad nevarētu pateikt, cik daudz no šī visa sastāda mans pieradums pie viņa mīļuma, uzvedības un klātbūtnes.

Ir tikai loģiski, ka ilgstošās attiecībās veidojas pieradums! Manā gadījumā arī mīlestība nekur nav pazudusi!

Pirmkārt jau, bez otra var vienmēr. Tās ir slimas iedomas, ka cilvēks nespēj bez otra dzīvot. Jā, ir grūti, bet gabals jau no cilvēka tāpēc nenokritīs.
Un arī lielā mīla izklausās smieklīgi - lielās mīlas varbūt piedzīvo meksikāņu seriālos. Turklāt mīlestība un pieradums ir nešķiramas lietas ilgstošās attiecībās. Arī mūsējās.

Esmu kopā ar savu puisi 5 gadus protams bija roza briļļļu periods (l), vēlāk mīlestība, bet tagad varu ar lepnumu teikt ka esam saauguši viens ar otru (pieraduši)! Mēs viens otru papildinam, pabeidzam viens otra teikumus, zinam, kas patīk, kas nē! Mums ir stabilas attiecības, nekādi nepatīkami pārsteigumi!! Protams, atsvaidzinam savas attiecbas, padarot kopā kko jaunu! Man patīk, ka esmu pieradusi pie viņa, un man nevienu citu nevajag!

Esam kopā 10 gadus, sākumā bija rozā briļļu periods, ļoti ātri sākām dzīvot kopā, vispār viss ļoti ātri notikās.
Protams tagad ir gan mīlestība, gan pieradums. Pēc šiem kopīgajiem gadiem, protams, nav vairs tā, ka vakarā ieraugot vienas otru pēc darba, acis mirdzētu, dzirksteles šķīstu, tauriņi lidotu vēderā un ģiboņi nāktu no sataukuma.
Tagad mīlestība vairāk tiek izrādīta rūpēs, gādīgumā un kopīgos nākotnes plānos. :-)

Man arī jāpiekrīt, ka tie abi ir ļoti cieši saistīti.
Sākumā mans draugs teica, ka mīlestība neesot, ka ir tikai pieradums, šis tas mainījās, bijām uz brīdi pašķīrušies un laikam, tad viņam bija daudz laika daudz ko pārdomāt un tagad viņš 100% apgalvo, ka tā ir mīlestība! Tāda bija mana pieredze! :-)

Tas vardu savienojums-liela mila, man loti atgadina kadu no meksikanu serialiem!!
Man patika ,ka teica Emba! :-)

Galvenais attiecibas ir nelaut ienakt rutinai, ja no tas spej izrauties, tad kaisliba var atgriesties ar dubultu speku. :-P Kaisligas attiecibas ir jauztur, javeido.... japakur ta uguntina!!!! :-P bet, ta ka tas ir gruts darbs, tad daudziem trukst vai nu speka, vai nav velesanas.... :-|

Mana tante ir kopā ar savu vīru jau gadus 12 lkm. Kā viņa pati stāstīja-lielā mīla bija ilgi. Tgd viņai ir tik liels pieradums,ka pat nevēlas šķirties. Viņa pati arī atdzinās: Es viņu nemīlu, esmu pie viņa pieradusi un aiziet nevēlos. Ir tak trīs bērni jau . Ir ģimene. Ir māja. Tā visa dēļ viņa nevar aiziet un ir pieķērusies.

pieradums arī ir daļa no mīlestības. Esam kopā ~ 5 gadus, dzīvojam kopā, bet tā kā draugam savs ģimenes uzņēmums citā pilsētā, tad nereti nakšņojam atsevišķi. Un tad, kad vakarā eju gulēt, saprotu, cik sasodīti esmu pieradusi pie viņa, bet tas nav sliktā nozīmē, dažkārt nemaz nevaru aizmigt, ja viņa nav blakus. Tā ir gan mīlestība, gan pieradums!

Kopā esam 4 gadus (dzīvojam kopā). Attiecības nav no tām labākajām. Rutīna. Ļoti liels pieradums (kopā vieglāk!). Par mīlestību šaubamies (abi).
Vairākas reizes esam mēģinājuši šķirties..tālāk par slieksni netiekam.

Manuprāt, pieradums ir jebkurā gadījumā, jo cilvēks pie laba pierod. Jā, es esmu pieradusi, ka viņš mani samīļo, ka ir blakus, ka uztaisa vakariņas, ka no rīta modina, bet tajā pašā laikā es viņu ļoti mīlu. Mīlēt un nepierast? Nezinu, vai tas vispār ir iespējams. Jāskatās tikai kāds šis pieradums ir. Ja otru pusi uzver kā vecās, caurās zeķes, kuras žēl mest ārā, tad protams, ka nekā laba tur nav. Bet ja otra puse ir tā bezgala gardā kafijas/tējas tase, ko katru dienu baudīt un iemīlēt vēl vairāk, tad viss ir kārtībā.
Mēs kopā esam 4 gadus un 4 mēnešus.

Magdalēn - ļoti labi salīdzinājumi (par zeķēm un tējas tasi)! ;-)

sākumā mīlestība.. tad pieradums... Bet es nevarētu bez viņa.. mums ir 5 gadi kopā, dzīvojam kopā... kad iedomājos, ka man viņš varētu nebūt - puņķi un asaras garantēti.. es gribētu ar viņu pavadīt savu dzīvi - viņš ir tik foršs.. :) (l)
.. protams, ka gribās ar viņu būt kopā visus un vienmēr.. bet ja dažas dienas neesam kopā (pa nedēļas nogalēm, kad esam katrs pie saviem radiņiem).. tad jau pirmās dienas vakarā domāju, ak rīt viņu satikšu .. (l)