Apnikums

Var vēl kādam blakus čakarēt smadzenes.

Laipni lūgta pieaugušo dzīvē 😁
Uz darbu ej dēļ algas, hobiji aprobežojas ar ceļošanu un šopingu 😁

Ir bijis. Darbs bija labs (un tajā joprojām esmu), bet arī ļoti labi sapratu, ka visu dzīvi ar to nodarboties diez vai gribētu. Tad bija daži gadi, kad domāju, ko tad darīšu pēc 5, 10 gadiem, kādos virzienos iet. Galu galā atradu kaut ko ļoti foršu, pat vairākas lietas. Manuprāt, ar to ļoti palīdz ja pamaini citas lietas sev apkārt - draugus, burbuli, dažādu jaunu tematu podkāstus u.tml. paklausies utt., kas arī palīdz tikt ārā no iemītās takas, iedod jaunas idejas dzīvē. Bet ātri tas nenotiek, un arī daudzas idejas, kas sākumā šķiet labas, beigās tādas tomēr nav.

Cik gados šāda atklāsme? Var sākt ar daba maiņu... Tur jau pavilksies vides, ceļa no/uz, kolēģu maiņa un būs jaunas vēsmas, pazīšanās, iespējams arī intereses. Kā viena tante teica - pat no bezizejas ir izeja, tikai rūpīgāk jāpameklē.

šobrīd arī ilgstoši daru/stràdāju vienu un to pašu, bet cenšos dodoties uz mājām uzskaitīt galvā, ko labu esmu paveikusi tieši ar saviem darbiem/ dokumentiem, tas mazliet palīdz izsist to mazo riebumu par darbu! kā arī, cenšos motivēt pati sevi - ja neiesi uz darbu -nevarēs aiziet uz masāžām vai skaistumkopšanas procedūrām, klausos uzmundrinošu mūziku, atvilktnē vnm ir kkas garšīgs, dažādi losijoni, tā lai smaržotu kabinets un pati - ja kāds ienāk un saka, ka kko ātri vajaga - atbildu, ka nevaru, roku krēms nav nožuvis, lai atnāk pēc 5min.
manā darba vietā vēl ir pilns čūsku, kuras liek sejā katru niecīgo kļudu, tās es vnk savā galvā pasūtu 3 mājas tālāk, tad paliek vieglāk.
kāpēc nemklēju citu darbu? meklēju, bet tgd vakances ir vnk izsmiekls, jo negribu strādāt par mazāku algu kā saņemu šobrīd

ja kāds ienāk un saka, ka kko ātri vajaga - atbildu, ka nevaru, roku krēms nav nožuvis, lai atnāk pēc 5min
…
manā darba vietā vēl ir pilns čūsku
😂😂😂

Mums laikam dažāda darba pieredze, bet zinu kolektīvus, kur tā būtu pilnīgi adekvāta atbilde. Jo cilvēki paši regulāri nolaiž visu līdz pēdējam un tad skraida apkārt meklējot, kuram tagad uzkraut problēmu risināšanu un vēl pie tam lai viss būtu ''ātri''. Nav ko cimperlēties.

Man ļoti patīk mans darbs, bet vispār šķiet, ka ceļošana arī ir mans vienīgais hobijs. Nu vēl drēbes pirkt, bet to es par hobiju nesauktu. :D
Ja pietiek naudas foršiem ceļojumiem, tad vienkārši iesaku to darīt tik bieži, cik vari atļauties/izkārtot.
Par citiem hobijiem - es nezinu vai tas tā notiek, ka kāds apzināt iet tagad meklēt hobiju un arī atrod. Pie tā dabīgi jānonāk.
Otrs variants - cits darbs, pārvākšanās, tādas izmaiņas pilnībā izmainīs rutīnu

Diabolus @ 14.08.2025 13:05

ja kāds ienāk un saka, ka kko ātri vajaga - atbildu, ka nevaru, roku krēms nav nožuvis, lai atnāk pēc 5min
…
manā darba vietā vēl ir pilns čūsku
???

nja, es ar iesmietu par to kolēģi, kuru nevar traucēt jo žūst roku krems :D

Kādu brīdi atpakaļ arī likās, ka darbs kuru strādāju ir apnicis, negribas iet uz darbu, lai gan alga vienmēr ir mani apmierinājusi un priecējusi. Uz to brīdi likās, ka viss apnicis, ka darbs nav labs, hobiji nav, auto tāds neder, dzīvoklis arī vairs nepatīk utt., tad pa atvaļinājuma laiku atgāju no tā visa un sapratu, ka viss, kas man ir tagad, par to esmu sapņojusi dažus gadus atpakaļ un šķita, ka nemaz nenovērtēju, ko esmu darījusi lietas labā, lai būtu šeit. Ja pāris gadus atpakaļ varētu ieskatīties esošajā dzīvē, es būtu pārlaimīga, bet tad jau, kad viss tas bija, atkal nebija labi. Tāpēc vienkārši sāku novērtēt visus sasniegumus, uzmundrināt sevi un priecāties par sasniegumiem

debestinaa @ 16.08.2025 17:29

Kādu brīdi atpakaļ arī likās, ka darbs kuru strādāju ir apnicis, negribas iet uz darbu, lai gan alga vienmēr ir mani apmierinājusi un priecējusi. Uz to brīdi likās, ka viss apnicis, ka darbs nav labs, hobiji nav, auto tāds neder, dzīvoklis arī vairs nepatīk utt., tad pa atvaļinājuma laiku atgāju no tā visa un sapratu, ka viss, kas man ir tagad, par to esmu sapņojusi dažus gadus atpakaļ un šķita, ka nemaz nenovērtēju, ko esmu darījusi lietas labā, lai būtu šeit. Ja pāris gadus atpakaļ varētu ieskatīties esošajā dzīvē, es būtu pārlaimīga, bet tad jau, kad viss tas bija, atkal nebija labi. Tāpēc vienkārši sāku novērtēt visus sasniegumus, uzmundrināt sevi un priecāties par sasniegumiem

Tas vispār tik interesanti, ka viss jau ir relatīvs. Kaut ko vēlamies sasniegt, kaut kur nonākt, ar domu, ka - nu tik būs, tad, kad man būs tas tas un tas, vot tad būs superīgi, neko vairāk nevajadzēs. Bet, kad tās letas ir sasniegtas, paiet kāds pus gads, atkal liekas, ka viss ir slikti. :D
Es reāli pirms 5 gadiem taaa sapņoju par to, ka būšu savā karjerā tur, kur esmu tagad. Bet, kad tie sasniegumi ir sasniegti uzreiz liekas, ka kaut kas atkal nav labi, jāpaceļ latiņu darbā, dzīvoklis arī apnicis, māju vajag utml.

Maza432 @ 13.08.2025 23:40

Sveikas.
Vai kādai ir tā bijis, ka nezini ko, lai dara ar savu dzīvi?
Liekas, ka esmu strupceļā. Liekas, ka nav nekādu hobiju, tikai patīk ceļot. Eju uz darbu, kurā neesmu laimīga.
Kādai ir tā pat? vai ir bijis?

esi pamēģinājusi sarunu ar kouču? Stiprās, vājās puses tā izķidā un pati beigās saproti vai atrodies īstajā vietā.
Nav jēgas sēdēt tur, kur riebjas. Protams, var pamainīt attieksmi, bet kurš gan to vēlas

Vārdotāja @ 19.08.2025 01:11

esi pamēģinājusi sarunu ar kouču? Stiprās, vājās puses tā izķidā un pati beigās saproti vai atrodies īstajā vietā.
Nav jēgas sēdēt tur, kur riebjas. Protams, var pamainīt attieksmi, bet kurš gan to vēlas

Oi, tikai ne kouču! Tad jau labāk ar kādu draugu pie tējas/vīna glāzes izpļāpāties - lētāk sanāks. Gan jau pati saproti savas iespēju robežas un viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no Tevis, Tavām sajūtām un vēlmēm. Ko tas koučs pa bargu naudu jaunu pateiks? Attīsties, māciem, mainies un līdzīgus blablabla? Bija man studijās kouča pamati (koučs pats ar 10+ pieredzi jomā) - nu reāli viss tas pats, ko normālā un saturīgā sarunā ar sakarīgu draugu var izrunāt un izanalizēt (uzdodot jautājumus, sniedzot atbildes, konstruktīvās sarunās). Pēc tam jau ar kursa biedriem kopā par šo smējāmies, jo loģiski domājot paši bijām tikušas galā ar to, ko rekomendēja un silti ieteica koučs. Just business. Nē, nu var jau būt, ka kāds tiešām pats netiek galā, bet nu manuprāt tik un tā - šo labāk tad, ja nu galīgi visi gali ūdenī un reāli kā pēdējais salmiņš palicis (tad jau labāk psihologu).

Man tā ir nu jau pārāk ilgu laiku - kādus 5 gadus (principā kopš covid laikiem). 😩😩😩
Ok, tagad kādu pusotru gadu esmu atradusi regulāru nodarbi, kas man PATIEŠĀM patīk un es degu par to, bet ta citādāk - ir ļoti bēdīgi.

NaivaaBitiite @ 19.08.2025 09:00

Oi, tikai ne kouču! Tad jau labāk ar kādu draugu pie tējas/vīna glāzes izpļāpāties - lētāk sanāks. Gan jau pati saproti savas iespēju robežas un viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no Tevis, Tavām sajūtām un vēlmēm. Ko tas koučs pa bargu naudu jaunu pateiks? Attīsties, māciem, mainies un līdzīgus blablabla? Bija man studijās kouča pamati (koučs pats ar 10+ pieredzi jomā) - nu reāli viss tas pats, ko normālā un saturīgā sarunā ar sakarīgu draugu var izrunāt un izanalizēt (uzdodot jautājumus, sniedzot atbildes, konstruktīvās sarunās). Pēc tam jau ar kursa biedriem kopā par šo smējāmies, jo loģiski domājot paši bijām tikušas galā ar to, ko rekomendēja un silti ieteica koučs. Just business. Nē, nu var jau būt, ka kāds tiešām pats netiek galā, bet nu manuprāt tik un tā - šo labāk tad, ja nu galīgi visi gali ūdenī un reāli kā pēdējais salmiņš palicis (tad jau labāk psihologu).

nu tad nav trāpījusies pareizā pieredze.