Man ir 30+ gadu, bet dzīvē ir bijušas tikai 1 attiecības, kuru laikā aprecējos un protams, ka izšķīros. Pirmās attiecības man izveidojās tikai 24 gados. Pirms tam gadus 10 visi mēģinājumi neveiksmīgi. Laulība aptuveni 5 gadi, piedzima bērns. Sīki nevēlos stāstīt laulības izjukšanas iemeslus, bet nu katrs devāmies uz savu pusi. Un tā jau 3 gadus viss turpinās un nekas nemainās. Neesmu bijis attiecībās vai uz randiņu.
Randiņā ar sievieti neesmu bijis kopš laulības šķiršanas. Jo? Jo vienkārši nav ar ko. Vienam iet?
Bijušai sievai arī viss vienmēr slikti. Kad viņa man zvana vai raksta, man trīc rokas. Nevēlos ar viņu runāt un komunicēt. Nekas viņai neder ko es daru, vai saku. Neko nenovērtē, ko bērna labā daru. Piebilde - par bērnu ļoti rūpējos un gādāju un nodrošinu visu, ko bērnam atbilstoši vecumam vajag. Visu! Pārtiku, apģērbu, pulciņus, atpūtu. Bet viņai viss slikti. Paldies nepateiks nekad. Visu laiku man pārmet, brauc augumā. Kad ar viņu jātiekas, es vēlos izvairīties, darīt jebko lai tas nebūtu jādara. Jo vienkārši man sākas panikas lēkme par to iedomājoties. Sirds sitas, sāk sāpēt galva, šķebina dūša. Kad beidzu runāt pa telefonu, gribas to izmest pa logu ārā. Pildu 110% (ar uzviju..), šķiršanās vienošanos, bet ar to vienalga nekad nav gana un labi. Sūc un prasa tik. Kad mēģinu ko teikt, prasīt uzreiz draud ka atņems man bērna tiesības, apgādību, aizbildniecību utt., jeb visu ko var. Visas idejas tikai pa viņas prātam. Jāpērk, jānodrošina tikai tas ko viņa izdomājusi. Šeit es bezspēcīgs ar viņu.
Meklēt palīdzību?
a kāda jēga? Skalbes man neatbild, bet atbild tikai pēc nedēļas, kad uzrakstu otru reizi.
Terapija? Acu kustību terapija nebija man. Pilnīgas muļķības. Psihiatrs? Esmu dzēris un joprojām lietoju antidepresantus. Nelīdz. Adaptol, Mirtazen, Zoloft, Valdoxan, Elanzapine un vēl. Lietoju vairākus gadus, efekts 0.
4
