Vēlējos izstāstīt savu sāpi un varbūt sadzirdēt viedokļus kā būt.
Dzīvoju kopā ar savu otru pusīti 3 gadus, bērnu nav un nekādu citu saistību nav. Pēdējā laikā jūtu, ka viss iet uz šķiršanos, jo vairs nav pilnīgi nekādu kopēju interešu, kopā neko nedaram, kašķējamies par katru sīkumu. Kāds varētu padomāt, ka tā ir kāda attiecību krīze, bet šoreiz īsti nē. Šķiet, ka mēs abi saprotam, ka vairs nebūs pa ceļam, bet vēl kaut ko stiepjam garumā. Konkrētas sarunas par to nav bijis, bet to var just, ka vairs nav kā agrāk un nav nekādas intereses. Pa dienām katrs esam savās darīšanās, gandrīz neko viens otram nerakstam , neprasam. Mājās minimāli aprunājam dienas notikumus, kad ejam gulēt, katrs guļ savā gultas stūrī. Ar intīmo dzīvi tieši tāpat- cik nekā. Esmu vienu reizi caur ziediem pajautājusi par šo, uz ko teica ka esot noguris, un varbūt būtu labāk šķirties, bet nu īsti taka negribēja vai noliedza ka vajadzētu šķirties.
Darbs viņam nav pārāk grūts un ir nepilna slodze, līdz ar ko tas nogurums tāds fizisks īsti nav, bet nu pēdējā laikā vispār nav sajūta ka būtu tur kaut kādas mīlošas attiecības, drīzāk dzīvojam kā pazīstamie. '
Kā morāli sagatavoties tam ka drīzumā varētu notikt šķiršanās?negribas liet krokodilla asaras, kad viņš ies prom vai kārtos savas mantas un iedomājos to atvadu brīdi jau šķebina, bet saprotu, ka arī labāk nebūs
2
