Pirms 7 gadiem mana sieva mani atstāja pēc tam, kad es piedirsu bikses svētku mielasta laikā. Tā bija viņas apaļā jubileja, kuru viņa tik ļoti gaidīja. Es piedirsu bikses, jo pārāk daudz riju skābētus kāpostus. Kopumā es pavadīju 27 minūtes ar piedirstām biksēm. Sūdu smaku juta vismaz 8 no viesiem. Galu galā es sūdus manuāli ar roku izvilku no apenēm un iemetu viņas draugu zālājā, rokas pēc tam noslaucīju jasmīnkrūmā.
Joprojām ir grūti par to runāt. Pēc šī notikuma es sāku domāt par cilvēku dabu un mūsu spēju pieņemt un izprast citus. Vai mūsu rīcība un lēmumi mums patiesi piedodami vai nemaināmi raksturo mūsu personību? Varbūt mūsu dzīves ir kā stāsts, kurā mēs cenšamies izvairīties no sūdīgām situācijām, bet beigās tās mūs vienalga sasniedz.
Pirms pusotra gada ziemas spelgonī es satiku sievieti. Viņa dzīvoja kopā ar vepri, kurš ikdienā mīzeļojās uz grīdas kā lops. Bet viņa to piecieta, jo viņu mīlēja. Un tas man lika aizdomāties, ka varbūt arī es joprojām esmu pelnījis mīlestību par spīti savai piediršanai. Cilvēkiem ir daudz un dažādas šķautnes un varbūt ir negodīgi viņus vērtēt pēc vienas neveiksmīgas epizodes? Esmu dzirdējis par cilvēkiem kurus nomācis dirslis, bet ne viņi visi klejo šaj saulē bez mīlestības. Kā jums šķiet, vai esmu pelnījis būt mīlēts?
15
