Citādāki svētki

Visu bērnību NEKAD mana ģimene nesvinēja nevienus svētkus. Mamma sēdēja savā istabā, tēvs savā, mēs ar brāli un māsu spēlējāmies. Nebija mums nekādu ne mīļu vārdu svētkos, ne dāvanu, nekā. Nauda bija ģimenei, vienkārši vecāki neko nesvinēja. Arī vienmēr biju bēdīga, ka visi svētkus mīļi svin kopā, bet man pat dzimšanas diena nekad nebija svinēta. Tāpēc saprotu tevi. Tagan gan ar vīru svinu visus svētkus kopā.

Tu vari vienmēr radīt savu ģimeni, kurā ir tas, kas tev pietrūkst šobrīd.

Man līdzīgi kā autorei. Man ir ģimene, tikai vecāki alkoholiķi. Manuprāt, viņi vispār nesaprot, kāds datums šodien ir un, ka ir svētku laiks. Parasti visos svētkos esmu viena, ir vientuļi un skumji, bet esmu jau pieradusi. Šogad tiku uzaicinātu svinēt pie draugu ģimenes. Šausmīgi bija, labāk nebūtu gājusi.
Visiem bija sapirktas ļoti dārgas dāvanas, man bija simboliski šampanietis un šokolādīte. Es nemaz negaidīju, ka man kāds dāvinās kaut ko, vēl jo vairāk kaut ko dārgu, bet no tās ģimenes izdzirdēju nepatīkamas frāzes, kad viņi vēra vaļā dāvanas - neskaud, ka tev tāds nav, nevaram mēs visiem pirkt dārgas lietas u.tml.
Ja arī uzaicināja pieklājības pēc kā tādu bāreni, tad labāk nevajadzēja. Jutos ļoti lieka un nepatīkami bija par tādiem komentāriem.

Ļoti rupji un nepieklājīgi izteikt kaut kādus komentārus par dāvanām. Žēl, ka tavi svētki, Abava, tika tā izbojāti. Es arī justos kā tāda bārene, tiešām.
Piekrītu SarmaD teiktajam par to, ka varu radīt pati. Un tur, laikam, arī slēpjas tā sāpe. Vecāku man nav, svinējuši esam tikai mazā, mazā bērnībā, jo ar laiku parādijās finansiālas problēmas ģimenē. Tagad esmu savā dzīvē, ir draugs, nākamgad plānojam precēties. Esmu it kā nostabilizējusies. Aizvakar uzzinājām, ka mūsu vedējiem piedzimis bērniņš. Sākumā sapriecājos, pēc tam kaut kāds smagums uzvēlās. Nepārprotiet, es priecājos par viņiem. Līdz ar šīm ziņām pacēlās temats arī starp mani un manu draugu par ģimenes pieaugumu un mēs neesam vienisprātis par to, kad un kur to labāk būtu darīt. It kā gribas te un tagad radīt ģimeni, liekas, ka tāda īstā laika jau nav, bet tad paskatos uz lietām un saprotu, ka jau tā ir atbildības, kurām nepieciešamas finanses un varbūt sākumā jānokārto tās, un tad jādomā par ģimenes pieaugumu. Tā teikt cīnos pati ar sevi, ar to ko gribu un ar to, kā vajag.

Jūs pašas sevi noskaņojat uz skumjām, piešķirot šiem svētkiem lielāku nozīmi nekā ir. Īstie ziemas saulgrieži bija 22.decembrī, pēc tam ir kristiešu svētki, kas ir komercializēti. Protams, ir skumji, ja apkārt visi ģimenes lokā, bet jūsu skumjas jau nav par svētkiem. Uz to nav jākoncentrējas, bet, kad būs pašām sava ģimene (domāju, vīrietis un bērni, nevis vecāki, brāļi, māsas), tad varēsiet svinēt svētkus un veidot savas tradīcijas.

Abava @ 25.12.2023 11:12

Man līdzīgi kā autorei. Man ir ģimene, tikai vecāki alkoholiķi. Manuprāt, viņi vispār nesaprot, kāds datums šodien ir un, ka ir svētku laiks. Parasti visos svētkos esmu viena, ir vientuļi un skumji, bet esmu jau pieradusi. Šogad tiku uzaicinātu svinēt pie draugu ģimenes. Šausmīgi bija, labāk nebūtu gājusi.
Visiem bija sapirktas ļoti dārgas dāvanas, man bija simboliski šampanietis un šokolādīte. Es nemaz negaidīju, ka man kāds dāvinās kaut ko, vēl jo vairāk kaut ko dārgu, bet no tās ģimenes izdzirdēju nepatīkamas frāzes, kad viņi vēra vaļā dāvanas - neskaud, ka tev tāds nav, nevaram mēs visiem pirkt dārgas lietas u.tml.
Ja arī uzaicināja pieklājības pēc kā tādu bāreni, tad labāk nevajadzēja. Jutos ļoti lieka un nepatīkami bija par tādiem komentāriem.

Nu tas ir ārprāts, kaut ko tādu pirmo reizi dzirdu, neaudzināti, nepieklājīgi.

Mana ģimene Ziemassvētkus nesvin tradicionālā izpratnē ar 100 radiniekiem un pilniem galdiem, jo mums nav tik daudz radinieku un bērnībā visa svinēšana bija Vecgada vakarā (kad vēl to pavadīju ar vecākiem). Šobrīd Ziemassvētku svinības atgādina vienkāršu pasēdēšanu ar maniem vecākiem, mani un draugu (bet bija gadi, kad biju bez attiecībām). Dāvanas mazākas nekā dzimšanas dienās. Šogad es vispār esmu karantīnā (covid) un tikai pēc tam atbraukšu ciemos.
Kaut kad ir bijis skumji, laikam pusaudžu gados, kad vairs nebija lielas vēlmes svinēt Vecgada vakaru kopā ar vecākiem, bet Ziemassvētku nebija, un bija salīdzināšana ar citiem. Pieaugušā vecumā bijis skumji, ja jutos slikti arī citā laikā par savu dzīvi.
Ja man būtu skumji šoreiz, brauktu uz dzīvnieku patversmi izstaidzināt suņus vai izdarīt kādus citus labus darbus. Uzdāvinātu svētkus citiem ar labiem darbiem, kaut vai noziedojot naudu. Un sev kaut ko foršu nopirkt, pagatavot vai teiksim ieiet relaksējošā vannā.

Abava @ 25.12.2023 11:12

Man līdzīgi kā autorei. Man ir ģimene, tikai vecāki alkoholiķi. Manuprāt, viņi vispār nesaprot, kāds datums šodien ir un, ka ir svētku laiks. Parasti visos svētkos esmu viena, ir vientuļi un skumji, bet esmu jau pieradusi. Šogad tiku uzaicinātu svinēt pie draugu ģimenes. Šausmīgi bija, labāk nebūtu gājusi.
Visiem bija sapirktas ļoti dārgas dāvanas, man bija simboliski šampanietis un šokolādīte. Es nemaz negaidīju, ka man kāds dāvinās kaut ko, vēl jo vairāk kaut ko dārgu, bet no tās ģimenes izdzirdēju nepatīkamas frāzes, kad viņi vēra vaļā dāvanas - neskaud, ka tev tāds nav, nevaram mēs visiem pirkt dārgas lietas u.tml.
Ja arī uzaicināja pieklājības pēc kā tādu bāreni, tad labāk nevajadzēja. Jutos ļoti lieka un nepatīkami bija par tādiem komentāriem.

Šis gan ir ļoti skumji un tā tikai sabojā visu noskaņojumu. Man būtu liels kauns, ja mana ģimene kaut ko tādu iedomātos pateikt maniem draugiem.

Nu jā, patīkami nebija, bet arī zināju uz kurieni eju. Viņi ir ļoti turīgi cilvēki, šajos ziemassvētkos pat dzivokli meitai (19 gadi) uzdāvināja. Viņiem tāda mīlestības izrādīšana - ar dārgam lietām.
Bet par to komentāru, ka mēs pašas rādam skumjas, es nepiekritīšu. Ziemassvētki ar paražām ieviesti un tis asociē ar kopā sanākšanu, ar ģimeni un tuvākajiem. Protams, ka mēs skumstam ne jau par to, ka dāvanas nedāvina, bet, ka mums nav tādu tuvāko (dažādu iemeslu kāpēc nav) ar kuriem varam saiet kopā. Ir grūti redzēt, ka citi var, bet tu nē. Bet to var saprast tie cilvēki, kuri paši atrodas šāda situācijā.

Cilvēki idealizē un skumst pēc tā, kā viņiem nav, aizmirstot, ka katrai lietai ir sava garoziņa. Bieži vien aiz lielo ģimeņu svētku kopbildēm slēpjas iekšēji strīdi, nesaskaņas un ne tuvu tai idillei, ko iedomājamies skatoties no malas.
Šogad svinam pavisam šaurā lokā, jo abi ar vīru esam saslimuši un nevaram nevienu apciemot, svinēt svētkus kopā.
Svētkus radām mēs paši un tie sākas katrā no mums. 😉

Katram jau savs.pec bērnības jaunību gadu milzīgajiem svētkiem.kur galdi lūza,bet par to milzigo galdu mamma un es šmoreja no rita lidz pašam vakaram. Milzigos apjomos rosoli,pirāgi,piprkūkas,katbonādes ,merces kotletes😂Jo tā pieņemts.Visi priecājas dzied a jums ar mammu acis līp ciet no pārguruma. gan uz ziemassvētkiem,gan jauno gadu.Man trauma no zimassvetkiem un jaunā gada😁.Es pieaugušā vecumā un savā ģimenē novērtēju mierīgu bērnu apdāvināšanu,vakariņas kurā nav 10 ēdieni.un vienkārši klusumu.Man vairāk ir skumji par ligo svētkiem,kad neizdodas kāds planots izbraukums ar nakšnošanu teltīs.Tad gan man skumji.Tie svetki man ir vismīļākie,tur nav namamātes un ciemiņi.tur visi vienlīdzīgi🙂

Abava @ 25.12.2023 13:41

Nu jā, patīkami nebija, bet arī zināju uz kurieni eju. Viņi ir ļoti turīgi cilvēki, šajos ziemassvētkos pat dzivokli meitai (19 gadi) uzdāvināja. Viņiem tāda mīlestības izrādīšana - ar dārgam lietām.
Bet par to komentāru, ka mēs pašas rādam skumjas, es nepiekritīšu. Ziemassvētki ar paražām ieviesti un tis asociē ar kopā sanākšanu, ar ģimeni un tuvākajiem. Protams, ka mēs skumstam ne jau par to, ka dāvanas nedāvina, bet, ka mums nav tādu tuvāko (dažādu iemeslu kāpēc nav) ar kuriem varam saiet kopā. Ir grūti redzēt, ka citi var, bet tu nē. Bet to var saprast tie cilvēki, kuri paši atrodas šāda situācijā.

Jocīga ģimenīte tie, pie kuriem bijāt viesos.
Laikam īsti netika izprasts mans teiktais. Pati radi skumjas - ar to domāts, ka tu (un citi) var izvēlēties, vai pakļauties spiedienam, ka jābūt tā un ne citādāk (plaši ģimenes svētki) un tā kā tev tas nav, tad saskumt par to. Vai arī izvēlēties šīs brīvdienas pavadīt citādāk (darot kaut ko savam priekam) un nedomāt par to, kas tev nav. Tā ir izvēle!
Un es saprotu, ko runāju - uzrakstīju jau savu pieredzi, ka man nav tradicionālu svētku nekad bijuši, izņemot reizes, kad biju ciemos pie drauga ģimenes (bet tur arī nav tik plaši svētki - plašāki par manējiem gan). Manuprāt, vispār daudziem nemaz tik plaši un grandiozi šie svētki nav, bet varbūt apgrozos tādu vairāk vientuļo cilvēku ģimenēs. :D
Šis atkal kādam var izraisīt dusmas, bet - ja piedalaties akcijās, kur lūdz sarūpēt dāvanas un redzi, ka bērniem vajag zābakus un cimdus; ja seko patversmēm un redzi dzīvniekus bez mājām.. ja seko pasaules notikumiem un redzi, ka citi Ziemassvētkus svin frontē (ir bilde, kur karavīri izrotājuši egli, kuru ar līmlenti pielīmējuši pie staba..), bet bērni - metro stacijās u.tml. Nu vai tiešām mums ir jēga skumt?

Patiesībā jau svētkus rada mazas lietas, mīļas nodarbes, kas iepriecina tieši Tevi. Padomā, kas Tavā izpratnē ir Ziemassvētki, ko tajos Tu gribētu darīt un padomā, ko no tā vari paveikt šodien, rīt, nākamajos svētkos.
Manā izvelsmes ģimenē visus svētkus kā tādus nesvinēja, bija pieeja “aij, kaut ko uzliks galdā, lai kaut kas būtu”, ātri paēda un katrs aizlīda uz savu istabu pie Tv, datora. Toties man un arī Tev 🙂 ir iespēja darīt citādāk. Piemēram, mēs katru gadu ar vīru 24. rītā ejam uz mežu pēc eglītes, parasti nobrienam pa mežu turpat h, līdzi var paņem tēju un kaut ko gardu un pārvērst to par jauku notikumu. Pirms Adventes es pati taisu vainagu katru gadu savā stilā. Cepam piparkūkas un tās dekorējam, vakariņās gatavojam svētku vakariņas, rotājam māju. Kādam varbūt pašsaprotams sīkums, bet tie, kam nav vispār svētku svinēšanas tradīciju, tā ir pietedze, ko piedzīvot. Var jau skatīties soc tīklu smukumus un spožumu un skumt, bet var arī darīt kaut ko, lai būtu citāti.

Manuprāt ir mazliet pārprasts tas, par ko mēs skumstam un pēc kā ilgojamies. Šeit, personīgi es, nerunāju par desmitiem radu sanākšanu, astoņām rosola bļodām un mežonīgu apdāvināšanu. Es runāju par vecākiem, brāļiem, māsām un tādiem tuvākiem radiem. Vienmēr šajā dzīvē var atrast kādu ratiņkrēslā un uzstādīt to kā piemēru tam, ka dzīvē citiem ir grūtāk. Ja salīdzinam katrs savu bēdu ar karu, tad mūsu pasaule ir pilna rozā vienradžiem. Un tomēr, te nu mēs esam. Tie, kuri nav pieņemti, kuriem nav savas ģimenes, kuri savu vietu vel meklē.
Ir man gan pašas izrotāta eglīte, gan darināts adventes vainags. Un tomēr, šķiet ka tāda kopības sajūta pietrūkst.

Bet Tu nevari ietekmēt to, kas ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. Lai kā Tu vēlētos, nu nevari uzburt māsas un brāļus, 3 māsīcas un 1 brālēnu, vecvecākus un vismaz 2 tantes vai onkuļus. Tās ir Tavu vecāku un vecvecāku izvēles, kuras viņi pieņēma savu izvēļu vadīti un varbūt pat laikā, kad Tevis nebija. Ja skatās no šādas prizmas, tad vienīgais, ko Tev var ieteikt - radīt lielu ģimeni ar vairākiem bērniem.

EveEve @ 25.12.2023 15:26

Bet Tu nevari ietekmēt to, kas ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. Lai kā Tu vēlētos, nu nevari uzburt māsas un brāļus, 3 māsīcas un 1 brālēnu, vecvecākus un vismaz 2 tantes vai onkuļus. Tās ir Tavu vecāku un vecvecāku izvēles, kuras viņi pieņēma savu izvēļu vadīti un varbūt pat laikā, kad Tevis nebija. Ja skatās no šādas prizmas, tad vienīgais, ko Tev var ieteikt - radīt lielu ģimeni ar vairākiem bērniem.

Tieši tā. Un tur mēs nonākam pie tā, ko jau minēju saistībā ar bērniem. Gribu tā, bet vajag darīt citādi.

EveEve @ 25.12.2023 15:26

Bet Tu nevari ietekmēt to, kas ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. Lai kā Tu vēlētos, nu nevari uzburt māsas un brāļus, 3 māsīcas un 1 brālēnu, vecvecākus un vismaz 2 tantes vai onkuļus. Tās ir Tavu vecāku un vecvecāku izvēles, kuras viņi pieņēma savu izvēļu vadīti un varbūt pat laikā, kad Tevis nebija. Ja skatās no šādas prizmas, tad vienīgais, ko Tev var ieteikt - radīt lielu ģimeni ar vairākiem bērniem.

Piebilde pie tā, ka jārada liela ģimene - kopības sajūtu rada audzināšana (savu bērnu) un attiecību uzturēšana ar dažādiem radiem. Vienkārši ienāca prātā Marija Vucēna, kas grib lielu ģimeni, tāpēc viņai sapnis par daudz bērniem, bet attiecības ar bērnu tēviem un saviem radiem nekādas, un varbūt pat bērni nebūs draudzīgi savā starpā.

Kenty @ 25.12.2023 14:07

Katram jau savs.pec bērnības jaunību gadu milzīgajiem svētkiem.kur galdi lūza,bet par to milzigo galdu mamma un es šmoreja no rita lidz pašam vakaram. Milzigos apjomos rosoli,pirāgi,piprkūkas,katbonādes ,merces kotletes?Jo tā pieņemts.Visi priecājas dzied a jums ar mammu acis līp ciet no pārguruma. gan uz ziemassvētkiem,gan jauno gadu.Man trauma no zimassvetkiem un jaunā gada?.Es pieaugušā vecumā un savā ģimenē novērtēju mierīgu bērnu apdāvināšanu,vakariņas kurā nav 10 ēdieni.un vienkārši klusumu.Man vairāk ir skumji par ligo svētkiem,kad neizdodas kāds planots izbraukums ar nakšnošanu teltīs.Tad gan man skumji.Tie svetki man ir vismīļākie,tur nav namamātes un ciemiņi.tur visi vienlīdzīgi?

chihiro @ 25.12.2023 11:24

Jūs pašas sevi noskaņojat uz skumjām, piešķirot šiem svētkiem lielāku nozīmi nekā ir. Īstie ziemas saulgrieži bija 22.decembrī, pēc tam ir kristiešu svētki, kas ir komercializēti. Protams, ir skumji, ja apkārt visi ģimenes lokā, bet jūsu skumjas jau nav par svētkiem. Uz to nav jākoncentrējas, bet, kad būs pašām sava ģimene (domāju, vīrietis un bērni, nevis vecāki, brāļi, māsas), tad varēsiet svinēt svētkus un veidot savas tradīcijas.

Ļoti piekrītu šiem abiem komentāriem.
Dāvanu kalni, veikalu šturmēšana un no paikas lūstošie galdi ir ļoti tālu no ziemas saulgriežu un Ziemassvētku izcelsmes un būtības.
Nedaudz apstāties un apcerēt gada ritumu, satikties vai sazināties ar tuvākajiem, aiziet uz baznīcu (kas ticīgs) - tā es uztveru saulgriežu un Ziemassvētku laiku. Mierīgi varu būt viena, ja tā sanāk.
Ja ap šo laiku ir pārdomas par dzīvi un ģimeni, tad nepiesiet to pie Ziemassvētkiem, bet vispārīgi domāt, kā savu dzīvi virzīt, lai Tev ir tas, ko Tu vēlies

Rīts @ 25.12.2023 15:13

Manuprāt ir mazliet pārprasts tas, par ko mēs skumstam un pēc kā ilgojamies. Šeit, personīgi es, nerunāju par desmitiem radu sanākšanu, astoņām rosola bļodām un mežonīgu apdāvināšanu. Es runāju par vecākiem, brāļiem, māsām un tādiem tuvākiem radiem. Vienmēr šajā dzīvē var atrast kādu ratiņkrēslā un uzstādīt to kā piemēru tam, ka dzīvē citiem ir grūtāk. Ja salīdzinam katrs savu bēdu ar karu, tad mūsu pasaule ir pilna rozā vienradžiem. Un tomēr, te nu mēs esam. Tie, kuri nav pieņemti, kuriem nav savas ģimenes, kuri savu vietu vel meklē.
Ir man gan pašas izrotāta eglīte, gan darināts adventes vainags. Un tomēr, šķiet ka tāda kopības sajūta pietrūkst.

Nu tad jau vispār tēma nav par svētkiem, bet par to, ka tavs vīrietis, ar kuru nākamgad plāno precēties, nevēlas tieši šobrīd bērnu. Vientuļa tu neesi - tu esi pati sev, un vēl tev ir ģimene - vīrietis, ar kuru esi saderinājusies. Ģimene skaitās arī bez bērna.

Ja ap šo laiku ir pārdomas par dzīvi un ģimeni, tad nepiesiet to pie Ziemassvētkiem, bet vispārīgi domāt, kā savu dzīvi virzīt, lai Tev ir tas, ko Tu vēlies

Kā reiz šis ir tas, ko centos ar tēmu pateikt. Ziemassvētki vienkārši šo sajūtu paspilgtina, izgaismo.