Vai es pareizi izdarīju?

Viņa man vakar zvanīja. Man nervi neizturēja un es pacēlu un pateicu VISU ko domāju. Tā ir viņas atbildība. Un zin ko viņa man pateica, mans tēvs (t.i. man vectēvs) arī viņu dauzīja. Un viņai tas liekas ok un uzskata ka es pārspīlēju. Mana psiholoģe ieteica jebkādā veidā pārtraukt ar viņu kontaktu ja man tas izraisa trauksmi. Tad nu sprāgu vaļā! Es negribēju neko ļaunu, tikai izrunāties bet viņai spalva uzreiz gaisā atkal apsaukāšanās, līšana manā dzīvē, aizvainojumi. Pat piedošanu nepaprasīja. Savu vainu neatzīst. Es šaubos vai vispār es spēšu jebkad viņai piedot. Es skaidri un gaiši pateicu, ka negribu nekādu kontaktu ar viņu vairs. Nekad! Un nobloķēju numuru.
Ja mana dominējoša emocija bija dusmas, tad tagad ir bail. Es jau vienreiz viņai nikolaju uzliku, tuvošanās liegumu. 2 gadi bija spēkā. Atsākām kontaktu, neitrālu. Bet tagad kad mana šita psihiatre izstāstīja šito visu ka dēļ bērnības traumām ir sačakarēts prāts..ārprāts cik es biju nikna. Šeit esmu pateicoties tam nezvēram vārdā māte.
Dakteres pa svētkiem nav. Es tak zinu savu māti, ja viņai glauda pret spalvu tad viņa ir draudējusi man ne vienu reizi vien ar kaut kādiem cietumniekiem un panāks ka atņems B kat apliecību. Ja bija dusmas, tad tagad ir reāli bail jo nekad nevar zināt viņas nākamo soli.
Vai es pareizi izdarīju ka pateicu viņai visu patiesību un kānes jūtos tagad, un ka gribu izgriezt viņu ārā no savas dzīves pavisam? Ko darīt? Vēlreiz tuvošanās liegumu ?

Kam tev vispār jelkad bijusi vajadzīga māte kas draud?

Ja Tev prasījās pateikt, tad vajadzēja. Tagad koncentrējies uz sevi un lietām savā dzīvē. Viss, mammai visu izteici. Tev ir tiesības un pamats būt dusmīgai un vienlīdz tiesības un pamats saprast to, kāpēc mamma tāda bijusi. Kaut kādā ziņā vainīga, kaut kādā - upuris. Viņa dzīvē šo nesaprata un neieraudzīja tā kā Tu, tāpēc nespēja to mainīt. Bet Tev gan tāda iespēja ir - dzīvot savādāk un labāk. Izmanto to 😉

Es uzskatu, ka radniecībai nav pilnīgi nekādas nozīmes, ja tie radi ir pilnīgi mēsli. Tu neesi nevienam neko parādā. Lai tā tava māte iet kaut uz visām debess pusēm. Nepieciešamības gadījumā tik vāc pierādījumus.

Jā, izdarīji pareizi, ka pateici viņai patiesību. Tā viņai arī bija izdevība uzņemties atbildību un atvainoties, ko viņa nedarīja. Tavai psihiatrei ir pilnīga taisnība, ka Tev būtu jāpārtrauc kontakts ar viņu. Viņa parādīja savu attieksmi un kontaktēšanās tur neko nemainīs, tikai turpinās graut Tavu psihi.
Priekš kam tuvošanās liegums? Viņa iet pie Tevis uz mājām?

Šķiet tagad tu maksimāli esi ieciklējusies uz to, ko tev pateica psihiatrs un tagad arī atrasts grēkāzis- māte. Saproti, ka tu tagad esi liela meitene, nevis 11 gadīgs bērns un ir pienācis laiks vākt sevi kopā un veidot savu dzīvi pašai nevis vainot māti. Ir noticis tā, kā ir noticis un tur vairs nav nekas maināms, bet tu vari mainīt šodienu, rītdienu un visu atlikušo dzīvi un tagad uzdod sev šo jautājumu, vai tu esi gatava turpināt čakarēt savu dzīvi ar tiem pagātnes mēsliem, vai iet tālāk un līst pāri tam kalnam. Psihiatrs nevar ielīst tavā galvā un vedināt tevi uz domām- vot tava māte pie visa vainīga nav pareizi. Tam ir jānonāk ar laiku. Un diemžēl tev ir tikai divi varianti- piedot un savākt sevi, vai turēt naidu un bojāt savu dzīvi tālāk. Atceries ka dzīve tev dota tikai viena un laiks uz šīs zemes nav mūžīgs.
Pārtrauc jebkādu kontaktu ar māti, atrodi labu speciālistu un sāc ar sevi nevis citu vainošanu. Tur vairs neko nevar mainīt. Pieņem to

debestinaa @ 19.11.2023 16:19

Šķiet tagad tu maksimāli esi ieciklējusies uz to, ko tev pateica psihiatrs un tagad arī atrasts grēkāzis- māte. Saproti, ka tu tagad esi liela meitene, nevis 11 gadīgs bērns un ir pienācis laiks vākt sevi kopā un veidot savu dzīvi pašai nevis vainot māti. Ir noticis tā, kā ir noticis un tur vairs nav nekas maināms, bet tu vari mainīt šodienu, rītdienu un visu atlikušo dzīvi un tagad uzdod sev šo jautājumu, vai tu esi gatava turpināt čakarēt savu dzīvi ar tiem pagātnes mēsliem, vai iet tālāk un līst pāri tam kalnam. Psihiatrs nevar ielīst tavā galvā un vedināt tevi uz domām- vot tava māte pie visa vainīga nav pareizi. Tam ir jānonāk ar laiku. Un diemžēl tev ir tikai divi varianti- piedot un savākt sevi, vai turēt naidu un bojāt savu dzīvi tālāk. Atceries ka dzīve tev dota tikai viena un laiks uz šīs zemes nav mūžīgs.
Pārtrauc jebkādu kontaktu ar māti, atrodi labu speciālistu un sāc ar sevi nevis citu vainošanu. Tur vairs neko nevar mainīt. Pieņem to

Gribēju taujāt, vai arī tev ir nācies būt mātes nepieņemtam bērnam?

vedināt tevi uz domām- vot tava māte pie visa vainīga nav pareizi

Kāpēc to nedrīkst darīt, ja tā ir patiesība? Protams, es nezinu, vai autore nav visu par māti izfantazējusi, bet pieņemsim, ka viņa raksta patiesību un viņai bija brutāla bērnība. Kāpēc psihiatrs šādā gadījumā nedrīkst teikt - pie Tavām psiholoģiskajām problēmām ir vainīgs cilvēks, kurš visu Tavu bērnību, tieši formatīvajos gados, bija pret Tevi vardarbīgs! Ko citu psihiatram būtu jāsaka? Jā, mamma bija slikta, bet Tu jau 6 gadu vecumā varēji sākt lasīt pshiatrijas grāmatas un pati sev veikt terapiju, bet tā kā to nedarīji, tad puse atbildības ir Tava! Tā?

SarmaD @ 19.11.2023 16:38

Gribēju taujāt, vai arī tev ir nācies būt mātes nepieņemtam bērnam?

nē nav gadījies, bet autore tagad ir pieaudzis cilvēks un viņas gadijuma ir tikai divi varinati- čakaret tālāk savu dzīvi, vai pieņemt un mēģināt dzīvot to dzīvi labi. Beigās tāpat visi nomirsim un no tā dzīves nekas nebūs palicis pāri kā tikai sāpes, dusmas un pārdzīvojumi

nē nav gadījies

Tad aizver žaunas.
Tev nav nekāda poņa ko izdzīvo cilvēki ar šādām ģimenes problēmām.

usgburhgbnrth @ 19.11.2023 16:43

Kāpēc to nedrīkst darīt, ja tā ir patiesība? Protams, es nezinu, vai autore nav visu par māti izfantazējusi, bet pieņemsim, ka viņa raksta patiesību un viņai bija brutāla bērnība. Kāpēc psihiatrs šādā gadījumā nedrīkst teikt - pie Tavām psiholoģiskajām problēmām ir vainīgs cilvēks, kurš visu Tavu bērnību, tieši formatīvajos gados, bija pret Tevi vardarbīgs! Ko citu psihiatram būtu jāsaka? Jā, mamma bija slikta, bet Tu jau 6 gadu vecumā varēji sākt lasīt pshiatrijas grāmatas un pati sev veikt terapiju, bet tā kā to nedarīji, tad puse atbildības ir Tava! Tā?

nu tāpēc ka pie tā ir jānonāk cilvēkam pašam. Un visi psihoterapeiti kopā ar pacientu nonāk līdz tam kopā un kopā meklē risinājumus.

SarmaD @ 19.11.2023 16:44

Tad aizver žaunas.
Tev nav nekāda poņa ko izdzīvo cilvēki ar šādām ģimenes problēmām.

tak ej izglītojies mazliet. No kuras patversmes tu nāc? Katrā diskusijā leksika taka no bomžu kantora. Ja nav ko teikt- nesaki neko.

SarmaD @ 19.11.2023 16:44

Tad aizver žaunas.
Tev nav nekāda poņa ko izdzīvo cilvēki ar šādām ģimenes problēmām.

aaa bet tev ir poņa skaidrs. Vecāki dauzīja bērnībā tāpēc tāda esi. Noteikti atsita tev galvu par daudz, man žel tevis

Autore, komunikāciju ar māti jau sen nevajadzēja atjaunot. Šī situācija ir pierādījums tam, ka viņa nav gatava uzņemties atbildību par savu rīcību. To mainīt nevar, diemžēl. Līdz ar ko turpmāka komunikācija tev tikai par to atgādinās un kalpos kā palaidējmehānisms agresijai, kas jau acīmredzami noticis.Tas pirmkārt. Otrkārt tava personība ir tiešs rezultāts visai tavai dzīves gaitai. Tas ir tikai likumsakarīgi. Viss ko vari darīt ir analizēt likumsakarības. Tavas dusmas ir pilnīgi vietā. Jebkura emocija ir vietā. Principā speciālists atklāja to, ko nebiji sapratusi pati, tapēc arī dusmas, jo saproti, ka bērnība joprojām tev nozog kvalitatīvu dzīvi arī pieaugušā vecumā. Tagad jāliek viss pa plauktiem.
Komunikāciju ar māti norauj, bloķē. Ja tiešām vajadzīgs liegums tuvoties, jo pastāv reāli draudi tev, tad dari arī to.

Ja nav ko teikt- nesaki neko.

Practice what you preach.

Tak ej izglītojies mazliet.

Ja tu praktizētu to, ko pie mazākās izdevības mudini darīt citus, tad arī iespējams ieslēgtos tāds signāls galvā, kas atbild par empātiju un saprast, ka ir lietas un situācijas dzīvē, kur neder lekcijas no cilvēkiem, kam nav dziļākas izpratnes, personīgas pieredzes vai kaut elementāra vēlme izprast emociju motīvus. Manuprāt zem katras kritikas ir apgalvot, ka autore meklē grēkāzi. Ja viņa bērnībā no mātes puses ir klapēta, tad māte ir varmāka un autore ir upuris. Un autorei nav jāuzņemas atbildība par savu psiholoģiski nestabilo māti. Vari priecāties, ka neesi klapēta kā autore vai bijusi nemīlēta meita savai mātei .

debestinaa @ 19.11.2023 16:19

Šķiet tagad tu maksimāli esi ieciklējusies uz to, ko tev pateica psihiatrs un tagad arī atrasts grēkāzis- māte. Saproti, ka tu tagad esi liela meitene, nevis 11 gadīgs bērns un ir pienācis laiks vākt sevi kopā un veidot savu dzīvi pašai nevis vainot māti. Ir noticis tā, kā ir noticis un tur vairs nav nekas maināms, bet tu vari mainīt šodienu, rītdienu un visu atlikušo dzīvi un tagad uzdod sev šo jautājumu, vai tu esi gatava turpināt čakarēt savu dzīvi ar tiem pagātnes mēsliem, vai iet tālāk un līst pāri tam kalnam. Psihiatrs nevar ielīst tavā galvā un vedināt tevi uz domām- vot tava māte pie visa vainīga nav pareizi. Tam ir jānonāk ar laiku. Un diemžēl tev ir tikai divi varianti- piedot un savākt sevi, vai turēt naidu un bojāt savu dzīvi tālāk. Atceries ka dzīve tev dota tikai viena un laiks uz šīs zemes nav mūžīgs.
Pārtrauc jebkādu kontaktu ar māti, atrodi labu speciālistu un sāc ar sevi nevis citu vainošanu. Tur vairs neko nevar mainīt. Pieņem to

Labs pieauguša cilvēka viedoklis.
Juris Batņa sen psiholoģijas lekcijās mācija līdzīgu piegājienu . Tu esi pieaudzis vien tad kad pārstāj vainot savās nelaimēs visus citus .Atlaid, un dzīvo tālāk.

Tu esi pieaudzis vien tad kad pārstāj vainot savās nelaimēs visus citus

Pati gan jau bija vainīga, ka māte šo klapēja ne? 😁

SarmaD @ 19.11.2023 17:14

Pati gan jau bija vainīga, ka māte šo klapēja ne? ?

Tu taču esi no palīgskolas vai ne ?

Kalnos @ 19.11.2023 17:17

Tu taču esi no palīgskolas vai ne ?

Es to drīzāk varētu teikt par tevi. Kurā galvas atsišanas brīdī tev pazuda loģiskā spriestspēja? Jo es nevaru savilkt kopā tieši kā fiziska vardarbība ir saistīta ar grēkāža meklēšanu.