Zemākais punkts dzīvē

Finansiāli būt atkarīgai no kāda - tie ir bijuši manas dzīves zemākie punkti. Ieskaitot vecākus. Nekad vairs neļauju sev būt atkarīgai no kāda finansiāli.

Būšana kopā ar ex. Atceroties pašai rodas cringe sajūta un nevaru saprast kur man tajā brīdī bija galva. Bet laikam jau pēc kara visi ir gudri.

Droši vien pirmais pusgads pēc vēža diagnozes. Ejot cauri agresīvajai ārstēšanai, jutos briesmīgi kā fiziski, tā mentāli.

Manuprāt diezgan intīma diskusija
Īsumā: savos 20 cietu no diezgan smagas depresijas. Toreiz dzīvoju kopā ar vienu puisi, vienaudzis, un peldējam pa dzīvi kā tāds pludiņš. Nekur īsti nestrādājām. Tie vēl bija labie laiki kad varēja ar 20nieku izdzīvot nedēļu. Vienā darbā nepatika tas, šitas, tad otram kaut kas nepatika un tad kādu laiku sēdējām abi senčiem uz kakla. Pārtikām no ceptiem kartupeļiem, tā visticamāk arī norāvu sev žultsakmeņus
Tagad entie gadi ir pagājuši un es toreiz uzsāku terapiju , palietoju zāles, joprojām lietoju AD stresa kontrolei , daudz un cītīgi strādāju ar sevi un tagad ir pavisam cita dzīve. Reizēm vēl tos laikus atceros un iedomājos, ka labāk tad "iešautu sev lodi galvā" nekā atgrieztos pie tādiem apstākļiem un domu virzienā kāds bija kādus 8 gadus atpakaļ.
Vienmēr saku kaut es varētu atgriezties atpakaļ laikā ar savu šodienas prātu un būt tai meitenei vecākā māsa

23 gados pirmās pazīmes par vieglu depresiju. Detaļās nestāstīšu, pārāk smagi un putrā tas viss bija. Paldies vecākiem, kas redzēja, ka ar mani nav labi, kas izvilka un aizveda pie ārsta. Izgāju kādas padsmit psihoterapijas sesijas, atgriezās dzīvesprieks. Tagad tfu, tfu, tfu, viss labi.

Pagājušajā ziemā ļoti spēcīgas domas par nāvi. Vairākas naktis gāju upē slīcināties, taču ne reizi neiegāju dziļāk par kaklu. Strādāju pāri savām spējām, nevarēju visu pagūt, daudz kļūdījos, nespēju pārdzīvot neveiksmes, gribēju atbalstu no drauga. Nejutos derīga nekam. Apkārtējie, pie kā vērsos pēc palīdzības, neredzēja, ka man ir problēmas un nevēlējās palīdzēt.

Tagad. :D Ģimene kontrolē līdz pēdējam. Nekur nevaru iet bez atļaujas. Esmu pilngadīga jau vairāk kā 5 gadus. Tas viņiem neinteresē. Ja strīdos un lūdzos, tad par sodu nelaiž arī tur, kur atļautu.
Iet man nav kur citur.
Izkļūšu tad, kad būs tāda veselība, ka varēšu strādāt un 10 gadu laikā sakrāšu dzīvoklim. 🥲

Elisa_M @ 25.08.2023 19:38

Pagājušajā ziemā ļoti spēcīgas domas par nāvi. Vairākas naktis gāju upē slīcināties, taču ne reizi neiegāju dziļāk par kaklu. Strādāju pāri savām spējām, nevarēju visu pagūt, daudz kļūdījos, nespēju pārdzīvot neveiksmes, gribēju atbalstu no drauga. Nejutos derīga nekam. Apkārtējie, pie kā vērsos pēc palīdzības, neredzēja, ka man ir problēmas un nevēlējās palīdzēt.

Vai tagad ir labāk?
Man zemākais punkts arī bija depresijas dēļ, piesaistes problēmas, neveselīgas attiecības tādēļ utt.utt., bet izkāpu no tā.

Elisa_M @ 25.08.2023 19:38

Pagājušajā ziemā ļoti spēcīgas domas par nāvi. Vairākas naktis gāju upē slīcināties, taču ne reizi neiegāju dziļāk par kaklu. Strādāju pāri savām spējām, nevarēju visu pagūt, daudz kļūdījos, nespēju pārdzīvot neveiksmes, gribēju atbalstu no drauga. Nejutos derīga nekam. Apkārtējie, pie kā vērsos pēc palīdzības, neredzēja, ka man ir problēmas un nevēlējās palīdzēt.

No puiša vismaz izšķīrusies esi beidzot?

Laba diskusija. Tad kad liekas, ka dzīvē neiet... man viss kārtībā!!!

Tigeriene @ 25.08.2023 20:14

Tagad. :D Ģimene kontrolē līdz pēdējam. Nekur nevaru iet bez atļaujas. Esmu pilngadīga jau vairāk kā 5 gadus. Tas viņiem neinteresē. Ja strīdos un lūdzos, tad par sodu nelaiž arī tur, kur atļautu.
Iet man nav kur citur.
Izkļūšu tad, kad būs tāda veselība, ka varēšu strādāt un 10 gadu laikā sakrāšu dzīvoklim. ?

Tevi uztur vecāki? Kas ir tie cilvēki kuri tevi tik ļoti kontrolē? Es nespēju iedomāties kā 23(?) gados var būt tik ļoti liela kontrole. Tas ir tiešām traki. Tu takš vari iedzīvoties nopietnās mentālās problēmās un pēc tam būs jātērē nauda psihologiem, zālēm un visam pārejām.

Kad strādāju uz pusslodzi, saņēmu uz rokas ap 250€ - nomaksāju rēķinus un tad skaitīju kapeikas. Dažreiz sanāca, ka man tikai atlikuši kādi max 10€ uz divām nedēļām. Man galvenais bija sunci japabrot. Izvilkos no bedres tikai tāpēc, ka māsa aizdeva naudu, lai man atkal nav jāņem avansā alga + vienkārši darbā pateicu, ka meklēšu citu darbu, ja nedos pilnu slodzi (un tad pēkšņi atradās finanses, ko man maksāt).

yay @ 25.08.2023 21:20

Laba diskusija. Tad kad liekas, ka dzīvē neiet... man viss kārtībā!!!

Vai tev palika labāk šo uzrakstot?

AnnnaMannna @ 25.08.2023 21:42

Vai tev palika labāk šo uzrakstot?

Tas noteikti nebija ar ļaunumu domāts. Mēs cilvēki bieži vien pārspīlējam lietas un nenovērtējam to kas mums ir dots, palasot šo diskusiju, lietotāja noteikti saprata, ka citiem ir gājis sliktāk un viņai nav baigi par ko sūdzēties. 🙂

Meitenes, jūs esat riktīgi stipras. 🫶

Lorra @ 25.08.2023 21:57

Tas noteikti nebija ar ļaunumu domāts. Mēs cilvēki bieži vien pārspīlējam lietas un nenovērtējam to kas mums ir dots, palasot šo diskusiju, lietotāja noteikti saprata, ka citiem ir gājis sliktāk un viņai nav baigi par ko sūdzēties. ?

Gluži manas domas. Es ļoti bieži atlaižu savas sāpes, kad palasu kā iet citiem.

Laba tēma, atšķaida šeit esošo atmosfēru.
Par zemāko es varētu saukt attiecību beigu posmu ar savu ex. Tur tam papildus visādas lietas nāca klāt, bet kaut kā sanāca nostāties uz kājām. Vispār man tādi zemie atkritieni ir laiku pa laikam, tīri mentāli. Ir bijusi tukšuma sajūta, nomāktība, overthinking, nav laimes sajūta, līdz ar ko domas par to, kāda jēga vispār kaut ko darīt un celties. Palīdz laikam raksturs. Liekas, ka nedrīkst padoties, gribas zināt kas ir aiz sāpju robežas, kā lietas atrisinas un kas sagaida, pa cik gribas piedzīvot vel pāris būtiskas lietas dzīvē.

Draugu, ar ko izrunāties, man nebija, ģimeni iesaistīt negribēju, psihologa konsultācijās nebija panākumu (biju vien pāris reizes), puisis uzskatīja, ka man ar šīm "trauksmēm" jātiek galā pašai. Ikdienā biju parasts, dzīvespriecīgs cilvēks, bet darbā, piedzīvojot neveiksmi, bija tādi brīži, kad pārnācu mājās, histēriski raudāju, bļāvu, ārdījos vairāku stundu garumā. Pati nevarēju nomierināties, bija tāda sajūta, ka sēž iekšā kāds velns. Un ar katru reizi arvien trakāk un trakāk. Tas notika arvien biežāk un ilgāk. Kad draugs manu izturēšanos vairs nespēja paciest, mēdza braukt pārnakšņot pie drauga. Tad arī sākās tā "pašnāvnieciskā" muļķošanās. Ne reizi nebiju pat tuvu iznākumam, jo biju par gļēvu, taču pārņēma neglābjamas emocijas. Sāpēja arī tas, ka ar draugu nepavadījām kopā laiku, es nedzirdēju tik ļoti gaidītos labos vārdus, attiecībās pietrūks mīļums.
Sapratu, ka jāmaina darbs, tagad strādāju teju vispār bez stresa, normālu darba laiku, atjaunoju attiecības ar māsu, kas bija tik ļoti svētīgi, iegādājāmies dzīvnieciņus, kas ienes mājās prieku un galvenokārt, pārvirzīju domāšanu.
Man vajag sev regulāri atgādināt, ka mans puisis man tāpat vien neteiks, ka mīl, ka labi izskatos, neaicinās uz randiņu, ka esmu vienkārši viņa dzīvesbiedrene, ne mīļotā meitene un vēl un vēl. Kad draugs nav mājās, man vajag apsēsties pie spoguļa, ar sevi izrunāties un izraudāties - tagad tā tieku galā ar bēdiņām. Šādu trauksmju pēdējā gada laikā esmu piedzīvojusi maz un neilgas. Uzskatu, ka esmu to pieklusinājusi, taču ne tikusi 100% ar visu galā. Tiklīdz dzīvē atkal sāksies stresains laiks, visticamāk atgriezīsies arī šīs negatīvās sajūtas.
Lai gan esam vēl pāris, nezinu cik mūsu attiecības ir nopietnas, jo arī pēc četru gadu kopābūšanas viņš izvairās runāt par ģimenes veidošanu, kas man ir ļoti svarīgi.

Elisa_M @ 25.08.2023 22:19

Draugu, ar ko izrunāties, man nebija, ģimeni iesaistīt negribēju, psihologa konsultācijās nebija panākumu (biju vien pāris reizes), puisis uzskatīja, ka man ar šīm "trauksmēm" jātiek galā pašai. Ikdienā biju parasts, dzīvespriecīgs cilvēks, bet darbā, piedzīvojot neveiksmi, bija tādi brīži, kad pārnācu mājās, histēriski raudāju, bļāvu, ārdījos vairāku stundu garumā. Pati nevarēju nomierināties, bija tāda sajūta, ka sēž iekšā kāds velns. Un ar katru reizi arvien trakāk un trakāk. Tas notika arvien biežāk un ilgāk. Kad draugs manu izturēšanos vairs nespēja paciest, mēdza braukt pārnakšņot pie drauga. Tad arī sākās tā "pašnāvnieciskā" muļķošanās. Ne reizi nebiju pat tuvu iznākumam, jo biju par gļēvu, taču pārņēma neglābjamas emocijas. Sāpēja arī tas, ka ar draugu nepavadījām kopā laiku, es nedzirdēju tik ļoti gaidītos labos vārdus, attiecībās pietrūks mīļums.
Sapratu, ka jāmaina darbs, tagad strādāju teju vispār bez stresa, normālu darba laiku, atjaunoju attiecības ar māsu, kas bija tik ļoti svētīgi, iegādājāmies dzīvnieciņus, kas ienes mājās prieku un galvenokārt, pārvirzīju domāšanu.
Man vajag sev regulāri atgādināt, ka mans puisis man tāpat vien neteiks, ka mīl, ka labi izskatos, neaicinās uz randiņu, ka esmu vienkārši viņa dzīvesbiedrene, ne mīļotā meitene un vēl un vēl. Kad draugs nav mājās, man vajag apsēsties pie spoguļa, ar sevi izrunāties un izraudāties - tagad tā tieku galā ar bēdiņām. Šādu trauksmju pēdējā gada laikā esmu piedzīvojusi maz un neilgas. Uzskatu, ka esmu to pieklusinājusi, taču ne tikusi 100% ar visu galā. Tiklīdz dzīvē atkal sāksies stresains laiks, visticamāk atgriezīsies arī šīs negatīvās sajūtas.
Lai gan esam vēl pāris, nezinu cik mūsu attiecības ir nopietnas, jo arī pēc četru gadu kopābūšanas viņš izvairās runāt par ģimenes veidošanu, kas man ir ļoti svarīgi.

Man prieks, ka esi atradusi veidu, kā pašai palīdzēt sev.
Tomēr man liekas, ka tavas attiecības pelnijušas atsevišķu tēmu. Tur viss ir slikti, galvenokārt, pašapziņas un pašmīlas trūkuma dēļ.

Man vajag sev regulāri atgādināt, ka mans puisis man tāpat vien neteiks, ka mīl, ka labi izskatos, neaicinās uz randiņu, ka esmu vienkārši viņa dzīvesbiedrene, ne mīļotā meitene un vēl un vēl.

Tev ir nopietnas pašapziņas problēmas. Tu netici, ka esi gana vērtīga, tu domā, ka neesi pelnijusi viņa mīlestību. Un tev vajag konstanti apliecinājumu no otra, ka tevi mīl, vajag utt. Tas viss nozīmē, ka tev ir nemitīgi vajadzīgi apliecinājumi, ka esi gana laba, jo pati tu tam netici, ka esi pietiekami, gudra, skaista...