Mīļāks bērns

Esmu novērojusi. To nevar apgalvot par visiem, bet ir cilvēki, kam ir tāda tendence. Diemžēl ir pat tādas sievietes, kas mīļāko bērnu izvēlas pēc tāda kritērija, ka ir līdzīgs viņai, jo citi bērni ir līdzīgi vīram.

Šāda uzvedība ir raksturīga vecākiem, kuriem ir narcisma sindroms, parasti starp diviem bērniem izvēlas vienu, kā labo un otru kā slikto. Pieņemsim, labajam būs augstākas sekmes skolā, par to viņu lutinās un apbalvos, kamēr otru tikai kritizē un nosoda. Un tās lomas labais vai sliktais bērns mainās. Nākamajā nedēļā jau to otru bērnu var izvēlēties, kā mīļāko vai labo. Atkarībā no uzvedības, sekmēm, rakstura utml...

Uh, jā. Es ģimenē vienmēr biju “labais” bērns - labas sekmes, aktivitātes ārpus skolas, vienkārša apņēmība un mērķtiecība, kamēr māsa bija tā, kurai nekā no tā nebija, viņai viss gāja slikti un ar lielu nepatiku. Knapi izvilka sākumskolas klases. Tā es kļuvu par “slikto” bērnu, jo tas, ka man viss tik labi izdodas kļuva pārāk pierasts un nekas īpašs. Māsa tika godināta par viduvējām atzīmēm, kas man likās absurdi, jo es tādas gribot nevarētu dabūt, par citiem sīkumiem, kas kopumā nebija loģiski. Es jau saprotu, ka tas tika darīts motivēšanas nolūkos, bet neredzēju, kāpēc man uzreiz bija jākļūst par “slikto”. Viņai tika izdabāts visur, lai ko darītu bija mīļāka, bet es kaut kā atdalījos. Jebkurā gadījumā nepārdzīvoju, jo man tas nebūt nav svarīgi, pat saprotu, kur tas viņai ir iegājies, jo viņas mamma tieši tāpat iedalīja savus bērnus - manu mammu un viņas brāli. Joprojām to dara. Un no malas skatoties, tas ir tik briesmīgi, kā viens dara visu un tāpat nav mīļš, bet otrs nedara neko un ir pats mīļākais bērns.

Mīlulīši parasti ir tie jaunākie bērni. Es gan nevarētu teikt, ka manā ģimenē tas tā baigi izteikts bija un ka tagad jūtos kaut kā nemīlētāka, bet tas, ka es kā vecākā nebiju tas mīļākais bērns, gan ir skaidrs.

Esmu to novērojusi un bieži vien tas ir dēls, un tie mīļākie bērni pārsvarā ir tieši narcistiskām mātēm. Dēli tiek apauklēti pat tad kad jau ir pieauguši, tiek sagaidīts no dēla pats minimums un neviena vedekla arī nekad nebūs laba.
Vienu brīdi bija populāri tik tokā, kur salīdzināja vecāku reakcijas par ,piem. trauku nomazgāšanu, kad dēls to izdarīja, tad tas bija baigais pārsteigums un priecājās, bet kad meita, tad vispār pat nepievērsa tam uzmanību.

Pati nāku no daudzbērnu ģimenes un neesmu neko tādu savā ģimenē izjutusi , ka kāds būtu mīļāks un kāds atstumtāks.

Diemžēl jā. Ja nepiepildi vecāku vai viena vecāka ekspektācijas, tad automātiski esi nulle un ja vēl atļaujies sevi par to aizstāvēt un nepiekrist kaut kādiem vecāku viedokļiem, tad arī.

Smags temats. Jā, to redzu daudzās ģimenēs gan pagātnē, gan tagadnē. Prieks redzēt, ka mani draugi, kam ir bērni, izglītojas un saprot, cik svarīgi ir šādi bērnus nešķirot. Jo tas beigu beigās nenāk par labu ne tam mazāk mīlētajam, ne vairāk mīlētajam (tapt izlutinātam ilgtermiņā nāk par sliktu pašam bērnam)

Tas ir iespējams tikai ģimenēs, kur ir vismaz divi bērni. Tie kas ir piedzimuši kā vienīgie bērni, ar šādām problēmām nesaskaras. Varbūt vienam bērnam. Ir lielāks spiediens, uzraudzība un kontrole no abu vecāku puses. Jo nav citu bērnu uz ko koncentrēties.bet tad to bērnu var salīdzināt ar klasesbiedriem, kas pelna labākas atzīmes. 😀

Manā paziņu lokā ir pāris izteikti piemēri. Šajos gadījumos mīļākais bērns neatkarīgi no vecuma ir ļoti vardarbīgs pret otru, bet dīvainā kārtā vecāki norausta plecus, ka esot bezspēcīgi