Tēva trūkuma ietekme uz sievietēm

Domāju, ka tā visa ir patiesība.
Trijos vārdos sakot - vēlāk ir grūti izveidot attiecības.
1. Meitenei vai sievietei ir grūtības iepazīties ar puišiem vai vīriešiem.
2. Ja kādu atrod, tad kā reizi tieši tādu, kāds ir viņas tēvs (tātad kaut kādā ziņā neriktīgs, jo normāli tēvi nedzīvo šķirti no sievas vai draudzenes un/vai bērniem).
Protams, vienmēr jau ir arī izņēmumi...bet lielākoties, lai kā tu apzināti bēgtu prom no tā, lai nepieļautu to pašu kļūdu, beigās tik un tā attopies pie sava tēva tipa vīrieša...vispār šī ir ļoti, ļoti skumja un sāpīga tēma. 💔

Sievietēm vēl nav tik traki, bet normālu vīrieti, kurš ir audzis bez tēva, gan ir grūti atrast.

Vecāki izšķīrās, kad biju maza un tēvu satieku diezgan reti.
Atceros, ka pamatskolā ļoti, nu ļoti, ļoti kautrējos no puišiem, bija grūti pārkāpt sev pāri un sarunāties. Nezinu vai tas tēva dēļ, vai kādi citi iemesli, traumas, ko neatceros.
Tālāk vidusskolā, augstskolā tās problēmas pagaisa, neesmu skatījusies uz puišiem, kas būtu viņam līdzīgi. Rūpīgi izvēlējos cilvēku, ar kuru veidot attiecības, neteiktu, ka alsktu vīriešu uzmanību.
Toties ir paziņas, kuras augušas bez tēva un neprot vispār būt bez attiecībām ne sekundi. Kā arī - ir tādas pašas meitenes, kas augušas laimīgā, nedalītā ģimenē, bet arī neprot būt vienas.
Man šķiet, ka tas nav īsti noteicošs faktos kaut kādām psiholoģiskām problēmām, bet kaut kādu iespaidu atstāj.

Manai draudzenei tā bija. Patēvs ļoti agresīvi izturējās pret viņu, bļāva virsū par niekiem, manipulēja, ņirgājās par viņas izskatu. Nu jau viņai tuvojas 30 un viss daudzmaz nokārtojies, bet pusaudžu gados un agrajos 20-it viņa neapzināti meklēja puišus, kuri it kā dos to bezierunu mīlestību, ko nedabūja no tēva. Pat ne tik ļoti romantiskas attiecības, kā ciešu darudzību no vīrieša puses. Uzrāvās uz visādiem izmantotājiem, visādi gāja. Nu ir atradusi mīlošu otro pusīti, bet kā tas ietekmē šīs attiecības, nezinu. Varbūt vien tas, ka sākumā bija ļoti nepārliecināta par sevi un viņai likās, ka viņš varētu atrast kādu labāku... Kaut arī pati ir tiešām ļoti simpātiska.

Man šķiet, ka ja sievietei ir grūti iepazīties ar vīriešiem, tad tēva esamība/neesamība var būt viens no faktoriem, bet ne vienīgais vai galvenais. Spriežu pēc sevis. Mans tēvs ir bijis man blakus visu dzīvi, vienmēr biju tēta mīļā meitiņa, vienmēr viņa ucināta, lolota, mīļota. Tēva uzmanības man nekad nav trūcis, bet iepazīties ne vien ar pretējo dzimumu, bet vispār cilvēkiem ir grūti, jo pēc dabas esmu vientuļniece, introverta un nekomunikabla. Tās ir manas personīgās īpašības, ar tēvu nekādi nesaistītas.

Man jau liekas, ka nozīve vairāk ir tam, kāds pats tēvs bijis, ir jau pilns ar ģimenēm, kurās ir tēvs, bet viņš ir diezgan sūdīgs tēvs, kurš bērnu dzīvē, audzināšanās vispār neiesaistās.
Gūti ir spiezt, jo neesmu sieviete, bet vienu gan, ko es no personīgās pieredzes esmu novērojis, ka lielai daļai sievietēm (ne visām, protams), kurām nav bijis tēvs, vai arī tēvs ir bijis sūdīgs, viņas šķita, ka galīgi nav labs attiecību materiāls un ļoti bieži bija ar dīvainiem uzskatiem un, nepieņemamām, vismaz manā uztverē, morāles normām. Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet tādi ir bijuši mani novērojumi.

Pēc maniem novērojumiem lielāku iespaidu tas atstāj uz zēniem, kuri augusi bez vīrieša piemēra.

Varat nomētāt mani ar akmeņiem, bet man šis faktors liekas pārvērtēts, reizēm arī šķiet kā aizbildināšanās par savām kļūdām un nepareizajām izvēlēm vai vājībām. Katrs cilvēks ir individuāls un atbildīgs par to, ko izvēlas. Nevajag meklēt aizbildinājumus, bet strādāt ar īpašībām un darbībām, kas sevī nepatīk. Neviens nezina, vai šādas īpašības cilvēkam nepiemistu, ja viņš būtu uzaudzis pilnā ģimenē.
Arī esmu uzaugusi bez tēva, bet to dzīvē nejūtu. Attiecības ar vīriešiem ir normālas, nejūtos sliktāka vai dīvaināka par citām, arī bez attiecībām māku dzīvot.

Minelūše @ 13.07.2023 21:07

Man šķiet, ka ja sievietei ir grūti iepazīties ar vīriešiem, tad tēva esamība/neesamība var būt viens no faktoriem, bet ne vienīgais vai galvenais. Spriežu pēc sevis. Mans tēvs ir bijis man blakus visu dzīvi, vienmēr biju tēta mīļā meitiņa, vienmēr viņa ucināta, lolota, mīļota. Tēva uzmanības man nekad nav trūcis, bet iepazīties ne vien ar pretējo dzimumu, bet vispār cilvēkiem ir grūti, jo pēc dabas esmu vientuļniece, introverta un nekomunikabla. Tās ir manas personīgās īpašības, ar tēvu nekādi nesaistītas.

Nu jā. Tieši tā. Ir ļoti dažādas situācijas. Tāpēc jau rakstīju, ka ir arī izņēmumi jeb šis faktors ne vienmēr ir noteicošais.
Piemēram, draudzenei ir normāla ģimene, bet viņa ļoti kautrējas no puišiem un nespēj ne ar vienu tā pa īstam sarunāties, kur nu vēl sadraudzēties.
Bijušajai draudzenei ir šķirta ģimene/ģimene ar patēvu, bet viņa tagad ir precējusies.

Nepiekritīšu. Puikām gan tēvi ir daudz svarīgāki.

Man tēvs nomira, kad biju aptuveni gadu veca. Pēc tam mamma satika citu vīrieti, kad man palika 6 gadi un viņu es pilnīgi neuztvēru par nekādu tēva/patēva figūru. Viņam ir bijis pilnīgs pofigs uz manis un viņš tieši ir parādījis kādu es noteikti vīrieti negribētu. Pašai jau no bērnības ir ticis ļoti daudz uzmanības no puišu puses. Un man tas tieši bēsīja un dažreiz likās, ka ir par traku. Nevienam pakaļ neesmu skraidījusi. Tieši uz attiecību veidošanu esmu ļoti nopietni skatījusies un izvērtējusi un mans galvenais kritērijs(pašai nemanot) bija, viņam ir mani jāmīl vairāk nekā es viņu. Un kaut kādā mērā ir jābūt tai beznosacījuma mīlestībai.
Neesmu nekad bijusi pamesta, aiziet izlemju es.
Tagad esmu jau gandrīz 10 gadus precēta, vīrs manis dēļ dara visu un mīl tik pat stipri.

Es uzaugu bez tēva un par šo tēmu arī esmu daudz domājusi. 1.) Vidusskolas laikā es ļoti viegli “iemīlējos” džekos. No vienām atticībām ielecu citās un citreiz pat iepatikās kāds cits zēns kad biju ar kādu kopā. 2.) kad paaugos sāka (un joprojām) patikt vecāki, nobrieduši vīrieši, savi vienaudži neinteresē lai arī cik man gadu, liekas, ka vecāki ir labāki un vairāk jūtu saikni. 3.) kamēr citas sievietes, iespējams, vairās sākt attiecības ar vīrieti, kuram jau ir bērns/-i no iepriekšējām attiecībām, man tas absolūti netraucē un atsevišķos gadījumos es to pat varētu ielikt kā +.
Vai šīs lietas ir 100% vai tikai kaut kādā mērā saistītas ar tēva neesamību manā dzīvē - nav ne jausmas. It kā jau atbilst un var savilkt paralēles, bet tāpat tas viss var būt gaumes, rakstura utt jautājums. Kas to zina vai es šajās lietās būtu tāda pati un veiktu tās pašas izvēles, ja uzaugtu ar tēvu.

TuunEs @ 14.07.2023 00:20

Man tēvs nomira, kad biju aptuveni gadu veca. Pēc tam mamma satika citu vīrieti, kad man palika 6 gadi un viņu es pilnīgi neuztvēru par nekādu tēva/patēva figūru. Viņam ir bijis pilnīgs pofigs uz manis un viņš tieši ir parādījis kādu es noteikti vīrieti negribētu. Pašai jau no bērnības ir ticis ļoti daudz uzmanības no puišu puses. Un man tas tieši bēsīja un dažreiz likās, ka ir par traku. Nevienam pakaļ neesmu skraidījusi. Tieši uz attiecību veidošanu esmu ļoti nopietni skatījusies un izvērtējusi un mans galvenais kritērijs(pašai nemanot) bija, viņam ir mani jāmīl vairāk nekā es viņu. Un kaut kādā mērā ir jābūt tai beznosacījuma mīlestībai.
Neesmu nekad bijusi pamesta, aiziet izlemju es.
Tagad esmu jau gandrīz 10 gadus precēta, vīrs manis dēļ dara visu un mīl tik pat stipri.

Man tieši tas pats ,bēgu kā velns no krusta no tiem,kas manā uztverē kaut nedaudz lidzinātos patēvam,pat izskatā,nerunājot par runas veidu,kautkādam iezimēm pat mazākam.man bloks

Protams, ka ietekmē! Tēvs jau ir pirmais vīrieša paraugs. Pēc tā arī attiecīgi neapzināti mācies.

Par tik sarežģītu psiholoģisku tematu runāt šajā forumā....
Ne jau tikai tēvs ietekmē to kāds bērns uzaugs, māte, citi radinieki, notiekošais apkārt tas ir viss liels kopums kas veido bērnu.
Var jau katrs stāstīti anekdotālus gadījumus, kur sievietei bija tēvs un viņa uzauga tāda, vai nebija un tāpēc ir tāda. Bet tie ir tikai anekdotāli gadījumu un tāpēc nevar tos uzskatīt par pilnu, loģisku statistiku.

Ir pilnīgi normāli kaut kādā dzīves posmā par to aizdomāties un nav obligāti vajadzīgs iet par to runāt pie psihologa vai veikt psiho analīzes.Ja tas dzīvē netraucē un lielākā mērā neko neietekmē.
Un nekas traks arī nav par to parunāt anonīmā forumā, iespējams beigās varēs pat atrast kaut vienu kopīgu iezīmi.

Lololili @ 13.07.2023 21:06

Manai draudzenei tā bija. Patēvs ļoti agresīvi izturējās pret viņu, bļāva virsū par niekiem, manipulēja, ņirgājās par viņas izskatu. Nu jau viņai tuvojas 30 un viss daudzmaz nokārtojies, bet pusaudžu gados un agrajos 20-it viņa neapzināti meklēja puišus, kuri it kā dos to bezierunu mīlestību, ko nedabūja no tēva. Pat ne tik ļoti romantiskas attiecības, kā ciešu darudzību no vīrieša puses. Uzrāvās uz visādiem izmantotājiem, visādi gāja. Nu ir atradusi mīlošu otro pusīti, bet kā tas ietekmē šīs attiecības, nezinu. Varbūt vien tas, ka sākumā bija ļoti nepārliecināta par sevi un viņai likās, ka viņš varētu atrast kādu labāku... Kaut arī pati ir tiešām ļoti simpātiska.

Te arī problēmas sākas, friendzone ar puišiem nestrādā un rada tikai problēmas uzsākt nopietnas attiecības.

TimeToDream @ 13.07.2023 22:27

Varat nomētāt mani ar akmeņiem, bet man šis faktors liekas pārvērtēts, reizēm arī šķiet kā aizbildināšanās par savām kļūdām un nepareizajām izvēlēm vai vājībām. Katrs cilvēks ir individuāls un atbildīgs par to, ko izvēlas. Nevajag meklēt aizbildinājumus, bet strādāt ar īpašībām un darbībām, kas sevī nepatīk. Neviens nezina, vai šādas īpašības cilvēkam nepiemistu, ja viņš būtu uzaudzis pilnā ģimenē.
Arī esmu uzaugusi bez tēva, bet to dzīvē nejūtu. Attiecības ar vīriešiem ir normālas, nejūtos sliktāka vai dīvaināka par citām, arī bez attiecībām māku dzīvot.

Pilnībā piekrītu.💯
Pati esmu augusi bez tēva. Kādu brīdi mammai bija draugs, ko īsti līdz galam kā patēvu arī neuztveru. Bet zināju, ka tādu vīrieti sev blakus dzīvē noteikti negribēšu. Protams, vidusskolas gados skraidīju pa džekiem, bet nu, man šķiet, ka tajā laikā tā vienkārši notiek. Ar laiku jau iepazīstoties nopietnāk izvērtēju vīriešus līdz satiku īsto. Nebija problēmas arī dzīvot vienai.
Tai pat laikā mana paziņa ir uzaugusi pilnā ģimenē, bet ne mirkli nespēj dzīvot viena, visu laiku skrien pakaļ vīriešiem, pat nedomājot līdzi, vai ir vērts.

Vienīgais, ko tēva neesamība ģimenē, man ietekmēja, bija nopietnāks izvērtējums, vai ar konkrēto cilvēku gribu veidot ģimeni. Gribu, lai mans bērns uzaug ar tēti, un tētis ar prieku piedalās bērna dzīvē.

bouquettt @ 14.07.2023 11:50

Vienīgais, ko tēva neesamība ģimenē, man ietekmēja, bija nopietnāks izvērtējums, vai ar konkrēto cilvēku gribu veidot ģimeni. Gribu, lai mans bērns uzaug ar tēti, un tētis ar prieku piedalās bērna dzīvē.

+++