Emocionāli nepieejami cilvēki

Turpinājums
Vīriešiem ir raksturīgs ar savu partneri izvairīties un neveidot emocionālu kontaktu, bet pāriet uz fizisko kontaktu.
Ja jūsu draugs novirza jūsu mēģinājumus runāt par jūsu attiecībām vai emocijām, uzsākot fizisku tuvību, pastāv lielas iespējas, ka viņš ir emocionāli nepieejams vīrietis.
👍
Daži vīrieši kļūst emocionāli nepieejami pagātnes pieredzes dēļ.
Emocionāli nepieejami cilvēki ir prasīgi un var būt arī emocionāli vardarbīgi.👍
Daži savstarpējā attāluma radīšanai pat izmanto dusmas, kritiku vai emocionālo vardarbību.

Nu, jā, ir tādi. 😀 Mans vīrs mazliet tāds bija, tas viss rodas no audzināšanas un traumām.
Tāpēc ir tik neveselīgi mācīt bērnam, ka puiši neraud un ir jābūt stiprajam plecam. Izaug cilvēks, kurš vispār nepazīst savas emocijas.

jap, šobrīd šādu cilvēku tieši pieaugušo vecumā ir daudz, tās ir audzināšanas sekas ("neesi ņuņņa, tu taču esi vecis, ko tu raudi" utt.), ticu, ja bērnībā šādas frāzes nebija retums, tad cilvēkam tomēr zemapziņā paliek šis uzvedības paterns, kas atkārtojas pieaugušo dzīvē. patiesībā ne tikai vīrieši, ir arī sievietes, kas nelabprāt analizē vai runā par savām jūtām, emocijām, neizprot tās. vieglāk ignorēt. tomēr šķiet, ka šī brīža paaudze (jaunieši) jau ir mazliet brīvāka tādā ziņā, arī vīrieši brīvāk izrāda savas emocijas un nekautrējas no tām.

Kādreiz biju ļoti izteikti, tagad daudz mazāk. Nepiekritīšu, ka tas obligāti ir "traumu" dēļ. Vienkārši daudziem cilvēkiem ģimenē nav tādas lietas pieņemts visiem izrādīt, izstāstīt un aprunāt. Tāpēc pierodi emocijas paturēt pie sevis, jo tā dara visi citi, kas ir tev apkārt.
Un tad, kad pēkšņi 20 gadu vecumā kāds no malas mēģina rakties tavās jūtās, ir tāda sajūta, ka tas cilvēks pārkāpj pilnīgi visas robežas. Jo tā tevis puse vienmēr ir bijusi pilnīgi privāta. Ja kādam grūti saprast, tad iedomājieties, ka paliekat kaut kur divatā ar paziņu un viņa pēkšņi izģērbjas kaila un staigā apkārt, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Jūs nezinātu, kur likties un gribētu izkrist cauri zemei. Tāda man agrāk bija sajūta, kad citi sāka stāstīt par savām sakāpinātajām emocijām un gaidīja, ka es darīšu to pašu vai ucināšos ar viņiem u.tml., vai arī mēģināja no manis dabūt ārā, manuprāt, privātu informāciju. Es gan joprojām uzskatu, ka daudzi šajā ziņā nejūt robežas, bet nevietā izgāž savas emocijas pār citu galvām/uzdod jau nu pārāk intīmus jautājumus, un tad pārmet otram, ka cilvēks negrib tajā iesaistīties. Turklāt, ka bieži šī jūtu tēma tiek pacelta tieši tad, kad cilvēks ir aizkaitināts ar otru, un sāk tos jautājumus uzdot agresīvi un pārmetoši. Protams, ka nevienā emocionālu atklātību tas nerosinās.
Ar laiku attiecībās pie tā daudz maz pieradu, tagad neteikšu, ka man ar to ir īpašas problēmas, bet noteikti mani pirmie instinkti nebūs runāt par jūtām.

scd @ 23.03.2023 08:45

Kādreiz biju ļoti izteikti, tagad daudz mazāk. Nepiekritīšu, ka tas obligāti ir "traumu" dēļ. Vienkārši daudziem cilvēkiem ģimenē nav tādas lietas pieņemts visiem izrādīt, izstāstīt un aprunāt. Tāpēc pierodi emocijas paturēt pie sevis, jo tā dara visi citi, kas ir tev apkārt.
Un tad, kad pēkšņi 20 gadu vecumā kāds no malas mēģina rakties tavās jūtās, ir tāda sajūta, ka tas cilvēks pārkāpj pilnīgi visas robežas. Jo tā tevis puse vienmēr ir bijusi pilnīgi privāta. Ja kādam grūti saprast, tad iedomājieties, ka paliekat kaut kur divatā ar paziņu un viņa pēkšņi izģērbjas kaila un staigā apkārt, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Jūs nezinātu, kur likties un gribētu izkrist cauri zemei. Tāda man agrāk bija sajūta, kad citi sāka stāstīt par savām sakāpinātajām emocijām un gaidīja, ka es darīšu to pašu vai ucināšos ar viņiem u.tml., vai arī mēģināja no manis dabūt ārā, manuprāt, privātu informāciju. Es gan joprojām uzskatu, ka daudzi šajā ziņā nejūt robežas, bet nevietā izgāž savas emocijas pār citu galvām/uzdod jau nu pārāk intīmus jautājumus, un tad pārmet otram, ka cilvēks negrib tajā iesaistīties. Turklāt, ka bieži šī jūtu tēma tiek pacelta tieši tad, kad cilvēks ir aizkaitināts ar otru, un sāk tos jautājumus uzdot agresīvi un pārmetoši. Protams, ka nevienā emocionālu atklātību tas nerosinās.
Ar laiku attiecībās pie tā daudz maz pieradu, tagad neteikšu, ka man ar to ir īpašas problēmas, bet noteikti mani pirmie instinkti nebūs runāt par jūtām.

Varu Tevi saprast, bet lielākoties tas nav veselīgi.
Līdzcilvēkiem bieži vien nākas saskarties ar dusmu uzplūdumiem “ne no kurienes”, jo cilvēks vienkārši nekad nestāsta kā jūtās un tad viss uzkrājas

Es gan joprojām uzskatu, ka daudzi šajā ziņā nejūt robežas, bet nevietā izgāž savas emocijas pār citu galvām/uzdod jau nu pārāk intīmus jautājumus, un tad pārmet otram, ka cilvēks negrib tajā iesaistīties. Turklāt, ka bieži šī jūtu tēma tiek pacelta tieši tad, kad cilvēks ir aizkaitināts ar otru, un sāk tos jautājumus uzdot agresīvi un pārmetoši. Protams, ka nevienā emocionālu atklātību tas nerosinās.
Ar laiku attiecībās pie tā daudz maz pieradu, tagad neteikšu, ka man ar to ir īpašas problēmas, bet noteikti mani pirmie instinkti nebūs runāt par jūtām.

Te piekrītu. Arī neesmu no tām, kas baigi runās pa jūtām vai emocijām, vēlpietams ar kuru katru paziņu. Nepatīk, arī ja uzbāzīgi uzdod tml jautājumus, vēlpietams sīkumos, cik gribēšu, pati izstāstīšu.

Lula @ 23.03.2023 09:34

Varu Tevi saprast, bet lielākoties tas nav veselīgi.
Līdzcilvēkiem bieži vien nākas saskarties ar dusmu uzplūdumiem “ne no kurienes”, jo cilvēks vienkārši nekad nestāsta kā jūtās un tad viss uzkrājas

Jā, tā noteikti ir. Bet ar emocionālu teroru nodarbojas arī emocionāli atvērti cilvēki, kuri bez kautrēšanās izgāž savas emocijas pār visiem, kas patrāpās ceļā, un zāģēs visus par katru sīkumu, jo viņiem tas "liek justies slikti".

Lula @ 23.03.2023 09:34

Varu Tevi saprast, bet lielākoties tas nav veselīgi.
Līdzcilvēkiem bieži vien nākas saskarties ar dusmu uzplūdumiem “ne no kurienes”, jo cilvēks vienkārši nekad nestāsta kā jūtās un tad viss uzkrājas

Piekrītu👍

scd @ 23.03.2023 09:49

Jā, tā noteikti ir. Bet ar emocionālu teroru nodarbojas arī emocionāli atvērti cilvēki, kuri bez kautrēšanās izgāž savas emocijas pār visiem, kas patrāpās ceļā, un zāģēs visus par katru sīkumu, jo viņiem tas "liek justies slikti".

Protams, arī tas ir briesmīgi.

Forelee @ 23.03.2023 09:40

Te piekrītu. Arī neesmu no tām, kas baigi runās pa jūtām vai emocijām, vēlpietams ar kuru katru paziņu. Nepatīk, arī ja uzbāzīgi uzdod tml jautājumus, vēlpietams sīkumos, cik gribēšu, pati izstāstīšu.

Es šajā tēmā, vairāk biju domājusi, atvērties saviem tuvajiem ģimenes locekļiem, nevis paziņām. 👍

scd @ 23.03.2023 08:45

Kādreiz biju ļoti izteikti, tagad daudz mazāk. Nepiekritīšu, ka tas obligāti ir "traumu" dēļ. Vienkārši daudziem cilvēkiem ģimenē nav tādas lietas pieņemts visiem izrādīt, izstāstīt un aprunāt. Tāpēc pierodi emocijas paturēt pie sevis, jo tā dara visi citi, kas ir tev apkārt.
Un tad, kad pēkšņi 20 gadu vecumā kāds no malas mēģina rakties tavās jūtās, ir tāda sajūta, ka tas cilvēks pārkāpj pilnīgi visas robežas. Jo tā tevis puse vienmēr ir bijusi pilnīgi privāta. Ja kādam grūti saprast, tad iedomājieties, ka paliekat kaut kur divatā ar paziņu un viņa pēkšņi izģērbjas kaila un staigā apkārt, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Jūs nezinātu, kur likties un gribētu izkrist cauri zemei. Tāda man agrāk bija sajūta, kad citi sāka stāstīt par savām sakāpinātajām emocijām un gaidīja, ka es darīšu to pašu vai ucināšos ar viņiem u.tml., vai arī mēģināja no manis dabūt ārā, manuprāt, privātu informāciju. Es gan joprojām uzskatu, ka daudzi šajā ziņā nejūt robežas, bet nevietā izgāž savas emocijas pār citu galvām/uzdod jau nu pārāk intīmus jautājumus, un tad pārmet otram, ka cilvēks negrib tajā iesaistīties. Turklāt, ka bieži šī jūtu tēma tiek pacelta tieši tad, kad cilvēks ir aizkaitināts ar otru, un sāk tos jautājumus uzdot agresīvi un pārmetoši. Protams, ka nevienā emocionālu atklātību tas nerosinās.
Ar laiku attiecībās pie tā daudz maz pieradu, tagad neteikšu, ka man ar to ir īpašas problēmas, bet noteikti mani pirmie instinkti nebūs runāt par jūtām.

Paldies, ka dalies savā pieredzē. Es tev piekrītu un saprotu. 👍🙃

Es patiesība esmu ļoti emocionāla , bet nevēlos savas emocijas radīt svešiniekiem un vēl jo vairāk stāstīt par viņam, emocionāli pieejama esmu tikai ar pašiem tuvākiem cilvēkiem. Mans partneris, kādu laiku arī bija emocionāli nepieejams, bet ar laiku kļuva pieejamāks.
Mēs, visi esam cilvēki un mums pilnīgi ikvienam ir emocijas, tikai, ka mēs ar viņam mākam apieties ir atkarīgs no mūsu emocionāla intelekta. Ļoti, labi der prakse, kad tu patstāvīgi analizē savas emocijas un mācies apzināti pret viņam izturēties, tā mēs varam labāk iepazīt un izprast paši sevi.
Daudzi ir emocionāli nepieejami galvenokārt, tāpēc, ka : ir traumas, ir bailes būt pārāk atvērtiem, piedzīvotā negatīva pieredze, ka arī mūsu sabiedrība, tāda pārmērīga emociju izpaušana tiek uzskatīta par pārāk lielu vulgaritāti, it sevišķi darba, kad tev mēdz, teikt savas emocijas atstāj aiz durvīm.

sakuraszarins @ 23.03.2023 21:29

Es patiesība esmu ļoti emocionāla , bet nevēlos savas emocijas radīt svešiniekiem un vēl jo vairāk stāstīt par viņam, emocionāli pieejama esmu tikai ar pašiem tuvākiem cilvēkiem. Mans partneris, kādu laiku arī bija emocionāli nepieejams, bet ar laiku kļuva pieejamāks.
Mēs, visi esam cilvēki un mums pilnīgi ikvienam ir emocijas, tikai, ka mēs ar viņam mākam apieties ir atkarīgs no mūsu emocionāla intelekta. Ļoti, labi der prakse, kad tu patstāvīgi analizē savas emocijas un mācies apzināti pret viņam izturēties, tā mēs varam labāk iepazīt un izprast paši sevi.
Daudzi ir emocionāli nepieejami galvenokārt, tāpēc, ka : ir traumas, ir bailes būt pārāk atvērtiem, piedzīvotā negatīva pieredze, ka arī mūsu sabiedrība, tāda pārmērīga emociju izpaušana tiek uzskatīta par pārāk lielu vulgaritāti, it sevišķi darba, kad tev mēdz, teikt savas emocijas atstāj aiz durvīm.

👍☺Man pieredze, bija savādāka sākumā partneris bija emocionāli pieejams un atvērts un tad ar laiku palika nepieejams. 😐
Ir saprotams, ka daudziem mūsu emocijas ir kā traucēklis, tādēļ, manuprāt tika izdomāts, tas ka ar emocijām dalīties nevajag. Un vajag paturēt pie sevis.
Kāds ir galvenais iemesls, kāpec nevelies svešiniekiem radīt savas emocijas?

Beverly Hilza @ 23.03.2023 23:42

?☺Man pieredze, bija savādāka sākumā partneris bija emocionāli pieejams un atvērts un tad ar laiku palika nepieejams. ?
Ir saprotams, ka daudziem mūsu emocijas ir kā traucēklis, tādēļ, manuprāt tika izdomāts, tas ka ar emocijām dalīties nevajag. Un vajag paturēt pie sevis.
Kāds ir galvenais iemesls, kāpec nevelies svešiniekiem radīt savas emocijas?

Lielisks piemērs ir vecāki un viņu bērni. Kad bērns sāk raudāt vai dusmoties viņam tiek iestāstīs, ka normāli, labi bērni tā neuzvedas. Vai ja pārleiku daudz izrādīs emocijas, tad nedabūs to un to. Vai būs sods. Līdz ar to bērnam zempaziņā iesēžas doma, ka nedrīkst izrādīt citiem savas negatīvās emocijas.

Beverly Hilza @ 23.03.2023 23:42

?☺Man pieredze, bija savādāka sākumā partneris bija emocionāli pieejams un atvērts un tad ar laiku palika nepieejams. ?
Ir saprotams, ka daudziem mūsu emocijas ir kā traucēklis, tādēļ, manuprāt tika izdomāts, tas ka ar emocijām dalīties nevajag. Un vajag paturēt pie sevis.
Kāds ir galvenais iemesls, kāpec nevelies svešiniekiem radīt savas emocijas?

Laikam, tāpēc, ka tajā brīdi jutīšos neveikli un būs bailes, ka manu pārmērīgo emocionālo atvertību, var izmantot pret mani.

Es atceros gadījumu, kad manai draudzenei, kura bija pilngadīga, draugu paziņa, kura bija kādus 10 gadus vecāka par viņu, aizrādija viņai par to, ka viņa bija dusmīga, lai gan viņa atklāti nevienam neko nepārmeta, tikai sēdēja ar dusmīgu sejas izteiksmi. Tā bija ciemošanās. Un tad tā paziņa nāca klāt draudzenei, un teica, ka tas neesot normāli, ka nedrīkstot izrādīt neapmierinātību.pat ja viņa neko nevienam neteica.
Šis gadījums labi parādija, to ka liela sabiedrības daļa domā, ka nedrīkst izrādīt savas negatīvas emocījas, ka labāk esot tēlot, to ka viss ir labi un viss apmierina.

iiieviiite @ 23.03.2023 08:10

jap, šobrīd šādu cilvēku tieši pieaugušo vecumā ir daudz, tās ir audzināšanas sekas ("neesi ņuņņa, tu taču esi vecis, ko tu raudi" utt.), ticu, ja bērnībā šādas frāzes nebija retums, tad cilvēkam tomēr zemapziņā paliek šis uzvedības paterns, kas atkārtojas pieaugušo dzīvē. patiesībā ne tikai vīrieši, ir arī sievietes, kas nelabprāt analizē vai runā par savām jūtām, emocijām, neizprot tās. vieglāk ignorēt. tomēr šķiet, ka šī brīža paaudze (jaunieši) jau ir mazliet brīvāka tādā ziņā, arī vīrieši brīvāk izrāda savas emocijas un nekautrējas no tām.

👍

Beverly Hilza @ 24.03.2023 01:12

Es atceros gadījumu, kad manai draudzenei, kura bija pilngadīga, draugu paziņa, kura bija kādus 10 gadus vecāka par viņu, aizrādija viņai par to, ka viņa bija dusmīga, lai gan viņa atklāti nevienam neko nepārmeta, tikai sēdēja ar dusmīgu sejas izteiksmi. Tā bija ciemošanās. Un tad tā paziņa nāca klāt draudzenei, un teica, ka tas neesot normāli, ka nedrīkstot izrādīt neapmierinātību.pat ja viņa neko nevienam neteica.
Šis gadījums labi parādija, to ka liela sabiedrības daļa domā, ka nedrīkst izrādīt savas negatīvas emocījas, ka labāk esot tēlot, to ka viss ir labi un viss apmierina.

Ja pareizi saprotu situāciju, draudzene bija ciemos, nevienam neko neteica, bet ar saskābušu seju sēdēja kaut kur viena pati. Tāda uzvedība ir normāla 12 gados. Es neaizrādītu, bet cilvēks, kas to izdarīja, pareizi arī darīja.

greece @ 24.03.2023 07:24

Ja pareizi saprotu situāciju, draudzene bija ciemos, nevienam neko neteica, bet ar saskābušu seju sēdēja kaut kur viena pati. Tāda uzvedība ir normāla 12 gados. Es neaizrādītu, bet cilvēks, kas to izdarīja, pareizi arī darīja.

Kāpēc obligāti jāsēž smaidīgam, ja negribas?

Lula @ 24.03.2023 07:27

Kāpēc obligāti jāsēž smaidīgam, ja negribas?

Tāpēc, ka viņa ir ciemos un bojā citiem atmosfēru :D Ja viss ir tik slikti, gribi būt viena un vārīties savās dusmās - brauc mājās. Dzīve nav tikai pat to, ko tev gribas, ir arī kaut kādas pieklājības normas un cieņa pret citiem.