Ofisā katrs uz darbu ņem līdzi savas pusdienas, kafija, tēja katram virtuvē ir sava. to darba devējs nenodrošina. šeit nekad nav bijis kopīgs ēdiens, piemēram končas, cepumi, viss katram savs. Saku strādāt pirms mēneša.
Biju iestrādājusies kādu nedēļu, kad visiem darbā bija jāpaliek ilgāk, priekšniece par to visiem atnesa uz darbu salātiņus, izņemot man, jo nezinot vai man garšo. Nu ok vienalga. Mums tāda pusdienlaika nav. Ja atnāk kāds klients, jāpārtrauc ēst un jāiet apkalpot. Ar kolēģi pasūtījām pusdienās suši, tikko biju sākusi ēst, bet jāiet apkalpot klientu un atnākot atpakaļ biju šokā, ka priekšniece kļoksē manus sušī! Bez manas atļaujas. Biju samulsusi un teicu lai jau ēd, jo es jau paēdu. Kaut gan apēdu tikai divus gabaliņus. It kauns kaut ko priekšniecei aizrādīt. Atkal citā reizē nebija laika apēst saldo, ielieku ledusskapī. Pēc mirkļa redzu, ka iet garām priekšniece ar manu saldo. Neko nesakot apsēžās pie sava galda un ēd. Prasu kolēģiem vai tas ir normāli, viņi saka, ka tas jāpārdzīvo. Neviens nekad neko nesaka. Tāpēc ledusskapī neko neliek.
Prasīja man, kāpēc man uz galda šokolādes kaste. Teicu, ka klients sieviešu dienā uzdāvināja. Piektdien no rīta atnāku uz darba un šokolādes kaste ir atvērta, pusizēsta un pabāsta atpakaļ kur viņu biju nolikusi. Domāju, ka palika darbā ilgāk, gribējās ēst un zināja ka man ir.tā jau ir vandīšanās pa svešām lietām. Vakarā atnāk uz darbu kolēģes meita, noliek somu, nopirkto, atvērto cepumu paciņu uz galda un abas uz kādu laiciņu aiziet uz pilsētu. Es tikai redzu, ka priekšniece iet garām un iemet pa cepumam mutē. No bērna!! Paņēmu un noliku tos cepumus kolēģes atvilknē.
Viņai pašai vienmēr pusdienas līdzi, nekā netrūkst, bet jāņem ēdiens no citiem bez atļaujas. Ja zin, ka gribēs darbā našķēties, kāpēc nenopērk pati šokolādi. Negribu mūžīgi slēpt ēdienu.
6
