Dīvainības, neizskaidrojamas lietas, mistika.

Tigeriene @ 21.02.2023 14:22

3. Agrāk, kad vēl intensīvi tika izmantotas kameras (tādas kā attēlā), mammas bildētajās bildēs dažreiz bija redzami balti (blāvāki un tumšāki), caurspīdīgi apaļi plankumi. Lēca nebija netīra un nekas cits īsti arī neliecināja, par ko citu. Kad mamma darba kolēģei par šo pastāstīja, viņa teica, ka viņas bildētajās bildēs arī mēdz kaut ko tādu redzēt.

It ka jau saka ka tie ir mirušo regi, fantomi, bet nu bieži drīzāk ir licies ka tie ir kaut kādi putekli. Bet pašai savu laik tādi brīnumi ir bildeti diez gan bieži.

Lesleey @ 28.03.2023 17:26

It ka jau saka ka tie ir mirušo regi, fantomi, bet nu bieži drīzāk ir licies ka tie ir kaut kādi putekli. Bet pašai savu laik tādi brīnumi ir bildeti diez gan bieži.

Puteklis lēcas priekšā

Lesleey @ 28.03.2023 17:26

It ka jau saka ka tie ir mirušo regi, fantomi, bet nu bieži drīzāk ir licies ka tie ir kaut kādi putekli. Bet pašai savu laik tādi brīnumi ir bildeti diez gan bieži.

Nu es taču zinu, ka, iespējams, tie ir rēgi

hanney @ 28.03.2023 18:25

Puteklis lēcas priekšā

Vai arī puteklis. Nekad jau nevar tā skaidri zināt.

Pacēlšu šo tēmu. Varbūt vēl kadai ir kas stāstāms 🤭

Es te palasīju druscīt ko te meitenes sarakstījušas, nu man nav tik aizraujoši. Nekādi ekstrasensu cīņu cienīgi stāsti man nav. Bet man ir stāsts par māju.
Kad biju jaunāka dzīvoju divatā kopā ar vecmammu, vecmamma nomira un tajā mājā paliku viena pati dzīvot. Kopš tā laika, kad vecmammas vairs nav, tajā mājā ir aukstuma sajūta. Nezinu kā izskaidrot, bet tu ej cauri mājai vai dzīvo tajā un tev ir tukša sajūta. Tā itkā pati māja būtu tukša un auksta, kaut gan reāli nav ne tukša, ne auksta. Un ne man vienīgajai. Man draudzenes un ģimenes locekļi to pašu teica, ka viņiem ienākot vai dzīvojoties pa to māju tāda dīvaina sajūta. Tāpat arī pēc vecmammas nāves dzirdēju viņas soļus. Es no savas istabas vienmēr varēju dzirdēt, ja viņa piecēlās no savas gultas un gāja uz virtuvi vai vienalga kur. Istabas grīda pāris vietās nedaudz čīkstēja un parasti jau dzīvojot ar cilvēku sāc viņa soļus un gaitu atpazīt. Pēc viņas nāves vairākas reizes dzirdēju tos viņas soļus, ka viņa kaut kur ietu. Pirmās sekundes smadzene vēl nesaprot, jo pazīstama skaņa, bet kad apjēdzu tad vienmēr bail palika. Vienreiz mans tā laika draugs arī dzirdēja kopā ar mani, tad palika man divreiz bailīgāk, jo biju cerējusi, ka man smadzene vienkārši grib to dzirdēt tāpēc fokusus taisa, bet izrādījās, ka nē.

Ir bijis sapnis, kas brīdina par tuvinieka aiziešanu. Ļoti precīzi - sapnī , kuru nosapņoju februāra vidū, redzēju viņa mājas pagalmu, kur sabraukuši radi un spriež: "aizgāja savā mīļajā pavasarī". Pamodos tāda - hm, ok. Bet paturēju prātā, jo sirms vecums, veselības problēmas, un gatavošanās viņa aiziešanai bija diezgan likumsakarīga. Pāris mēnešus vēlāk, maija beigās, bija zvans no radiem, ka tas tuvinieks aizgājis. Un bērēs spriedām, ka vismaz pēdējo reizi piedzīvoja savu mīļāko gadalaiku, redzēja ābeļu ziedus. Tad gan pārskrēja pāri kauliem drebulis. Tas bija sen un kopš tā laika arī citi tuvinieki ir aizgājuši, bet tamlīdzīgu sapņu vairs nav bijis.

Es sapnī nesen redzēju kā kaimiņienei auto pārbrauca pāri un aizgāja bojā. Tagad ļoti nepatīkama sajūta viņu satiekot.