Labrīt!
Ķeršos uzreiz pie lietas. Pirms randiņa ar puisi viņš man jautāja, kādi ir mani mīļākie ziedi, jo teica, ka nevar nākt uz randiņu pie tik skaistas meitenes bez ziediem. Pateicu savus mīļākos ziedus. Uz randiņu viņš atnāca ar pilnībā citiem ziediem, bet nu tam nav nozīme, ziedus tāpat ir patīkami saņemt. Tajā pirmajā randiņā es biju pieminējusi, ka vakar pagāja tieši mēnesis kopš ceļa operācijas, ārsts atļāva beidzot sākt staigāt bez kruķa un sākšu apmeklēt fizioterapiju. Pēc trīs dienām viņš uzaicināja uz otro randiņu. Zinat kur? Uz slidotavu. Lieki piebilst, ka es biju pieminējusi arī to, ka esmu sportiste, bet slidot gan nemāku. Es nemāku slidot, man ir pagājis tikai mēnesis kopš ceļa operācijas. Es satraumēšos, kamēr iemācītos. Pieļāvu domu, ka viņš vienkārši to nesaprata, nu visādi gadās taču, tāpēc devu trešā randiņa iespēju vēl. Trešais randiņš bija vakar. Un tur vispār bija smieklīgi. Kaut kā nejauši sanāca, ka viņš atnāca līdz manai kāpņu telpai man pretī un tur nāca viņa draugs garām (atpazinu pēc viņu daudzajām kopīgajām bildēm soc.tīklos). Draugam viņš pateica, ka esmu pazīstamā, ar kuru tikko nejauši saskrējāmies. Nopietni? Mums ir trešais randiņš, kāda nejauša saskriešanās. Tagad es neesmu pārliecināta vairs par ceturto randiņu. Neērti šo piebilst, bet esmu meitene ar trenētu dibenu un diezgan formīgām krūtīm un man tāda sajūta, ka viņš randiņos neklausās ko es stāstu, bet skatās tikai uz manām formām un pat to neslēpj. Varbūt, protams, es kaut ko nesaprotu, jo man ir tikai 19, viņam 23, bet nu nezinu. Jūsu domas?
3
