Palasīju blakus tēmu par to, ka sievietei nav intīmu attiecību jau ilgu laiku, un sapratu, ka mana situācija ir līdzīga. Tikai man nav bērnu un neesmu stāvoklī.
Ar vīrieti esam kopā vairāk kā 4 gadus. No sākuma viss bija labi gultas plānā, bet pēdējā gada laikā no manas puses viss ir slikti. Seksuālās attiecības vēlos galīgi reti, jo bieži ir nogurums gan fiziski, gan morāli. Bieži atsaku, jo gluži vienkārši nejūtu iekāri, process liekas nogurdinošs, lai gan, kad sākam nodarboties, ir patīkami. Turklāt intīmā dzīve ir palikusi vienveidīga, nav nekādu spilgtu elementu vai emociju.
Ir kompleksi par ārējo izskatu. Neesmu resnītis, bet ir lietas, ko vēlos uzlabot, bet laikam jau pietrūkst gribasspēka (jā, čābīgs arguments). Vīrietis gan vienmēr cenšas uzmundrināt, teikt, ka viss ir labi utt., bet tie ir mani tarakāni, kas uzdarbojas.
Vīrietis mēģina labot situāciju, bet arī galīgos izmisuma brīžos mēdz apvainoties, sakot, ka viņam ir sajūta, ka tikai viņš viens grib seksu. Savā ziņā taisnība viņam ir, jo iniciatīvu es izrādu reti. Viņš cenšas dažādot procesu, ierosināt jaunas idejas, radīt patīkamu atmosfēru, tikai es bieži to noraidu.
Ar prātu es saprotu, ka labi tas nav, bet ir grūti to mainīt. Kad vakaros atnāc uz mājām, ir nogurums, īsti nav vēlmes neko darīt, turklāt pa galvu maisās visādas domas un grūti atslēgties.
Esmu mēģinājusi mainīt vidi, ieradumus, izmēģināt kaut ko jaunu, bet galu galā viss rezultējas tajā, ka es vienkārši negribu un atsaku. Lai kā to negribētos atzīt, esmu gandrīz vai pārvērtusies par baļķi gultā.
Es godīgi nezinu, no kura gala sākt to risināt. Varbūt kādai no malas ir kas labs sakāms? Priecāšos uzklausīt viedokli.
1364
