3 reizes nedēļā strādāju biroja darbu un nevaru vairs izturēt savu kolēģi. Strādājam kopā jau 3 gadus, sākumā viss bija normāli, pat ļoti sadraudzējāmies, satikāmies arī ārpus ofisa, gājām ciemos viena pie otras, uz Vecrīgu izklaidēties. Tad man nedaudz pamainījās dzīves – uzsāku savu biznesu, paliku nopietnāka un atbildīgāka, interesē izaugsme un vispār dzīves attīstība kopumā. Kolēģe, savukārt, pat esot vecāka par mani, joprojām dzīvo tādu ‘’yolo’’ dzīvi. Es pat nezinu kā noraksturot. Interesē ballītes, šopings, un netflix seriāli. Ik pa laikam ierunājas, ka grib iet mācīties kaut ko, lai dabūtu foršāku darbu, bet viņu attur mācību maksa. Savukārt, kad pienāk nedēļas nogale vai jāiet iepirkt lupatas, tad nav žēl ne 200, ne 300 eur. Vārdu sakot, man nav ar viņu vairs īsti nekas kopīgs. Ir grūti runāt, jo mums dzīvē laikam ir dažādas vērtības. Ik pa laikam jau kopā aizejam kādu kokteili iedzert, vai atpūšamies, jo tomēr bijām/esam arī draudzenes, bet tās sarunas…. Goda vārds viens un tas pats uz riņķi – tenkas, šopings un netflix seriāli. Kas būtu ok, ja nebūtu tikai tas!
BET. Kā cilvēks viņa ir ļoti jauka. Uz viņu vienmēr var paļauties, izpalīdzīga, strādīga, ir vienmēr atbalstījusi… tāpēc es nezinu kā man šajā situācijā izturēties? Šobrīd viņa ir darba darīšanās ārzemēs, un ir 10x patīkamāk būt darbā, jo nav jāklausās tā lētā pļāpāšana. Es negribu izklausīties riebīga vai kaut kāda nopietnā no-lifere... Bet tiešām nesaprotu vai man ir zema tolerance, vai arī ir normāli par kolēģi tā justies/domāt?
Zinu, ka drīz aicinās pie sevis ciemos uz tā saucamo meiteņu vakaru, bet ES NEGRIBU. Ja būtu vairāk cilvēku, labi, kompānijā jautri un tā. Bet tas būtu divatā. Savukārt, citreiz, kad atsaku (kas, ņemot vērā situāciju, sanāk arvien biežāk) viņa mēdz sabēdāties, ka ‘’tu vairs neko negribi darīt kopā’’. Lūdzu, ko jūs darītu manā vietā?
108
