Kā palīdzēt cilvēkam, kurš nevēlas palīdzēt pats sev?
Man vajag parunāties, takā stāstīšu daudz. Priekš kam tad tas forums domāts. 😂 ja kādai ir laiks, izlasiet un ielieciet savus divus centus.
Stāsts lielos vilcienos (tāpat garš) bet, vēlos dzirdēt kādu padomu, kā lai ar to iespējams tiek galā.
Long story long.
Draudzene, kurai visa dzīve sakritusi uz galvas. Darbs, attiecības, dzīvesvieta, naudas lietas. Vārdu sakot, viss slikti.
Takā viņa ir mana drauga sena draudzene - mēs abi centāmies viņai palīdzēt ar visu ko nu vien varējām.
Palīdzējām izbeigt attiecības no kurām jēgas nekādas. Palīdzējām izvākties no šī puiša dzīvokļa. Takā nebija viņai kur iet dzīvot, nauda arī spiež un praktiski meitene paliek uz ielas - atvēlēju viņai savu dzīvokli, lai iet dzīvot, pati ievācos pie drauga.
Meitenei sirds sāpes, vientulība, depresija, utt., kavējām viņai laiku, jo viņai nepatika palikt vienai. Jau līdz tam, ka ņēmām viņu visur līdzi un runājām videozvanos visu dienu. Jau līdz nelabumam, bet nu draugiem grūtā brīdī jāpalīdz. Katram tas ceļš savādāks.
Devu padomus, jo visam tam kam viņa ir izgājusi cauri - arī es esmu izgājusi. Tieši pirms gada man bija identiska situācija (dzīves ziņā), ka visi tie aspekti saveļās reizē uz galvas.
Viņai ar čaļiem neiet, pašvērtējums neeksistējošs - teicu, lai padzīvo viena. Lai iemācās dzīvot sev. Tiek pie kāda hobija. Sakārto savu dzīvi.
Viņas atbilde - man vajag attiecības. Man daudz mīlestības ko dot.
Ok.
Kredītu problēmas. Palīdzējām nokārtot maksātnespēju, kaut gan pati to negribēja īsti darīt. Vismaz par to beigās pateicīga.
Nomainīja darbu. Vēl nav sākusi strādāt jaunajā.
No sākuma par jauno darbu sajūsmā, nu tikai būs. Bet tomēr dienām ejot pati sev galvā putru savārījusi - tomēr tas darbs laikam nepatiks.
Jau pirmajā dienā visur kur būs jāiet un pa kabinetiem jāstaigā, viņa taču esot pieteikusies ofisa darbam pie datora sēdēt. Nevis vazāties apkārt.
Tomēr slikti.
Un tā mēs pamazām abi ar draugu pamanījām, ka vienmēr viss viņai ir slikti.
Par manu dzīvokli izteicās, ka nepatīk, jo katru dienu uz pēdējo stāvu jāstaigā. Vienistabas dzīvoklis, nav mantām vietas. Patāls Rīgas rajons, tāpēc tālu no centra, agrāk no rīta būs jāceļās.
Visu laiku skrien apkārt ar pirmajiem čaļiem ko satiek, meklē attiecības un pēc tam raud un bēdājas, ka tur nekas nesanāk. Tikmēr kamēr kaut kāds čalis kavē viņai laiku - mēs neeksistējam, meitenei rozā brilles. Uzprasīju simbolisku naudu par īri - neatbild jau nedēļu. Kaut gan lielījās ka no vecā darba ienāca liela pēdējā nauda.
Ja uzzvanam un uzjautājam, kas dzīvē notiek - tikai viena vienīga čīkstēšana. Jaunais darbs, kas vēl nav sākts - slikts. Ar čaļiem viss slikti. Pašai slikti. Ar ģimeni viss slikti. Ar draugiem arī slikti.
Lai cik ļoti es saprastu viņas situāciju, mēģinātu dod reālas dzīves padomus, palīdzētu un būtu empāts… ir grūti būt draugos ar tādu cilvēku. Un es nebrīnos, ka tie čaļi viņu atstāj. (Lai cik slikti tas neizklausītos)
Jo pati zinu, ka viss par ko viņa arī ar viņiem runā ir tas cik viss viņai ir sūdīgi.
Tātad viņai vajag nevis attiecības, bet gan kādu kas viņu žēlos.
Ko ar šādu cilvēku darīt?
Parasti izgriežu tādas draudzenes no savas dzīves ārā, lai kuļās pašas. Sapratīs caur pieredzi un sāpēm. Bet šeit tomēr ir tas, ka dzīvo manā dzīvoklī.
Padomu?
3222
