Vardarbiba ģimenē

Mani mamma sita ar siksnu un ome skrēja pakaļ ar elektrisko mušu sitamo. Varu pateikt to, ka man personīgi bija vairāk bail no mušu ķeramā, nekā no siksnas. 🥴
Un arī tad, kad mamma mani sita, es (no sākuma vēl nē) vēlāk sapratu, ka izdevīgāk būs ļauties, lai mani sit, nevis censties pretoties un izrauties, jo tā ātrāk tas beigsies.

Nezinu vai ta skaitas vardarbiba. Ka vecmate cinciti aiztika visadi, manos 4-7, isti vecumu neaceros.
Klasika siksnas persana pa dibenu, muguru, ja neklausiji, un lauku darbus nepareizi dariji.

Mani ir situši abi vecāki. Mamma parasti to darīja ar telefona lādētāju. Visas kājas bija vienās sarkanās strīpās. Ar laiku es sāku to lādētāju slēpt visādās vietās. Kad es mammai šobrīd pieaugušā vecumā par šo jautāju, viņa man atbild - tu biji ļoti nešpetna. Kaut gan es sevi visu dzīvi atceros kā paraugbērnu, kurš nosēdināts stūrī un nedrīkst atvērt muti.
Tētis vardarbīgs bija pat līdz vidusskolai. Reiz mani izlidināja no mājas halātā un es sēdēju stundu garāžā. Tad ar dvieli uzsita man zilu aci. Draudēja, ka nodedzinās manas drēbes utmldz.
Visvairāk jau bijusi tieši emocionālā vardarbība un zāģēšana, cik es slikta, cik visi citi labiņi un visi bērni kā bērni, bet es lūk kaut kāda neizdevusies.
Ārā no turienes tiku pēc vidusskolas un tad, protams, kontrole un zāģēšana sākās pa telefonu.
Tagad, kad jau daudzi gadi pagājuši un esmu atradusi vīrieti, beidzot sāk likt man mieru. Es arī pati maksimāli ierobežoju kontaktu. Ar tēti vispār nesazvanos, tikai uz svētkiem aizbraucu ciemos. Mamma vēl aizvien mēdz iedzelt ar dažādiem izteicieniem.
Palīdzējusi ir terapija un doma par to, ka reiz man būs sava ģimene.

Īstenībā visa Latvija ir augusi ar padomju laika audzināšanas metodēm, uhh, arī mēs ar brāli esam tam gājuši cauri, dažreiz bērnībā likās, ka vienkārši nositīs ar to siksnu. Es jau nu sev apsolījos, ka tad kad būs pašai sava ģimene, tad savus bērnus tā neaudzināšu. Žēl, ka Latvijai ir padomju laiku audzināšanas mantojums, bet ne Skandināvu piemērs. Pati savus bērnus audzinu pēc Montesori metodes.

Šausmas, palasot komentārus, mati ceļas stāvus. Meitenes, man žēl, ka jums ir nācies iet tam cauri. Jūs to nebijāt pelnījušas un nebijāt pie tā vainīgas... Es ļoti ceru, ka savas dzīves laikā varēsiet ar šīm pieredzēm tikt galā un, ja izvēlēsieties veidot ģimenes, varēsiet sniegt bērniem visu to labāko, veidojot tādu ģimeni, kādā bijāt gribējušas augt jūs pašas.
Silts, silts apskāviens. Nežēlīgi tas ir - sist savus bērnus ar to, kas pa rokai. Ārprāts.

Pati,par laimi,ģimenē neesmu piedzīvojusi vardarbību,tik cik vecāku strīdus biežus,tēvs mīlēja bieži ar alko draudzēties.
Bet mani šokē,cik daudz apkārt ir dzirdami stāsti par vardarbību gan fizisko,gan emocionālo ģimenēs/attiecībās un liela daļa cilvēki tur turpina būt un neko nemaina dzīvē,neiet prom. Sieviete cieš pazemojumus,dēļ bērniem,ģimeni tak nevar izjaukt utt.,bet ko tie bērni redz,vai laimīgu ģimeni,vai viņiem ir laimīga bērnība? Un pēc tam tas iet tālāk nākamajā paaudzē, diemžēl.

Tullip @ 22.07.2022 12:20

Šausmas, palasot komentārus, mati ceļas stāvus. Meitenes, man žēl, ka jums ir nācies iet tam cauri. Jūs to nebijāt pelnījušas un nebijāt pie tā vainīgas... Es ļoti ceru, ka savas dzīves laikā varēsiet ar šīm pieredzēm tikt galā un, ja izvēlēsieties veidot ģimenes, varēsiet sniegt bērniem visu to labāko, veidojot tādu ģimeni, kādā bijāt gribējušas augt jūs pašas.
Silts, silts apskāviens. Nežēlīgi tas ir - sist savus bērnus ar to, kas pa rokai. Ārprāts.

Pievienojos

80-90g dzimušie visi man šķiet dabūjuši ar siksnu pa dibenu, man arī tās reizes ir palikušas atmiņā un droši vien jau bija pa tēmu, bet neuzskatu par vardarbību. atkarīgs no situācijas.

Paldies dievam, man ģimenē vardarbība nav bijusi. Esmu 80/90 bērns, neatceros, ka kaut reizi esmu pērta. Bet spilgti atceros, kā brālis ir divas reizes ar siksnu dabūjis..manšķiet man toreiz sāpēja vairāk kā viņam…Katrā ziņā mūsu ģimenē šis nebija norma.

Jebkurš cilvēks, kuram šķiet, ka iekaut savu bērnu ar da jeb ko ir norma, ir vienkārši pshiski nelīdzsvarots vecāks. Manā gadijumā tā ir bijusi māte. Ne tik ļoti man kā brāļiem. Un arī man, šķiet, sāpēja vairāk kā brālim, kurš dabuja ar siksnu un apstājās tikai tad, kad kliedzu lai pārstāj, jo tas nav normāli. Spilgti atceros kā vecākajam brālim ar pagali ( faking pagali!) pārsita dediņus jo bija izēdis zaptes burciņu. Un pēc tam vel pati iesmēja, ka tā ir tā zapte, kad sašutusi jautāju kas viņam uz deniņiem. Rezultātā neviens no mums ar māti vairs nekomunicē un viņa tagad vispār dzīvo es pat nezinu īsti kur un ar ko. Toties zinu kā audzināšu savus bērnus, ja liktenis būs lēmis.

Ar siksnām dabūjusi neesmu, bet dažas reizes ar žagaru pa pliku dibenu. Nu tā, ka ieper 1-2 reizes. Bet to vairāk norakstu uz padomju laiku tumsonības normām. Nekas cits tāds piedzīvots nav, arī balss pacelšanu ģimenē esmu dzirdējusi ļooti reti, jo man tēvs ir mierīgas dabas pat tad, kad iedzēris. Tādēļ arī man laikam ir zema tolerance un zināšanas par strīdiem kā tādiem, jo tos būtībā augšanas stadijā neredzēju.

Pats bēdīgākais, ka šādas audzināšanas metodes vēl joprojām Latvijā pielieto, un bērnus neatņem no vecākiem. Ārzemēs mūsējo valstu cilvēkiem atņem bērnus par kliegšanu un lamāšanos. Es arī uzskatu, ka tādi cilvēki nav pelnījuši tikt saukti par vecākiem. Un tie, kas ir cilvēki ar vardarbīgu vēsturi pret saviem bērniem, vajadzētu vispār sterilizēt, lai viņiem nedzimtu vairāk bērni, lai nebojātu dzīvi mazajām dvēselītēm. Ļoti žēl.

Mani sita gan mamma,gan tētis.Sita ar jeb ko,kas pie rokas.Un pats stulbākais ir tas,ka sita,kad biju jau diezgan liela(18/19gadi).Nebiju problem bērns,nedzēru/nesmēķēju,labi mācījos,bet sita,jo kaut ko esmu nepareizi pateikusi vai izdarījusi.Kā arī tagad abi mēģina man iestāstīt,ka nekā tāda nebija,neviens mani nesita un pat ja sita,tad pati uzprasījos.Protams,pati uzprasījos,kad teicu mammai,ka nesaprotu matemātiku un viņa man iesita tik stipri ar lineālu pa pieri,ka tas salauza.Arī neatceras,ka katru vasara brauca projām uz visiem 3 mēnešiem un bija mani pametuši vienu mājas,nezvanot un neinteresējoties par to,ka man iet,bet pēc tam apvainojās un sita,kad teicu,ka man nav interesanti klausīties,ka viņi atpūtas bez manis.Neatceras arī to,ka ja dāvināja man kaut ko un pēc tam prasīja atpakaļ naudu(ģimenē nebija problēmu ar naudu).Ir ļoti daudz sliktu atmiņu par bērnību,jo kopumā jūtos,ka vecāki mani nemīl un bija brīži,kad gribēju izdarīt pašnāvību(mamma mani par to izsmēja),tāpēc tagad sēžu un antidepresantiem,jo visu laiku gribās raudāt,kad kaut ko atceros vai nonāku kāda situācijā,kas atgādina manu bērnību

AdoreK @ 22.07.2022 15:28

Mani sita gan mamma,gan tētis.Sita ar jeb ko,kas pie rokas.Un pats stulbākais ir tas,ka sita,kad biju jau diezgan liela(18/19gadi).Nebiju problem bērns,nedzēru/nesmēķēju,labi mācījos,bet sita,jo kaut ko esmu nepareizi pateikusi vai izdarījusi.Kā arī tagad abi mēģina man iestāstīt,ka nekā tāda nebija,neviens mani nesita un pat ja sita,tad pati uzprasījos.Protams,pati uzprasījos,kad teicu mammai,ka nesaprotu matemātiku un viņa man iesita tik stipri ar lineālu pa pieri,ka tas salauza.Arī neatceras,ka katru vasara brauca projām uz visiem 3 mēnešiem un bija mani pametuši vienu mājas,nezvanot un neinteresējoties par to,ka man iet,bet pēc tam apvainojās un sita,kad teicu,ka man nav interesanti klausīties,ka viņi atpūtas bez manis.Neatceras arī to,ka ja dāvināja man kaut ko un pēc tam prasīja atpakaļ naudu(ģimenē nebija problēmu ar naudu).Ir ļoti daudz sliktu atmiņu par bērnību,jo kopumā jūtos,ka vecāki mani nemīl un bija brīži,kad gribēju izdarīt pašnāvību(mamma mani par to izsmēja),tāpēc tagad sēžu un antidepresantiem,jo visu laiku gribās raudāt,kad kaut ko atceros vai nonāku kāda situācijā,kas atgādina manu bērnību

ej pa dzīvi uz priekšu un neatskaties!

WW, Tev gan viegli teikt un labi padomi

Santa1992 @ 22.07.2022 17:38

WW, Tev gan viegli teikt un labi padomi

Ko tu iesaki? katrā situācijā saskatīt rūgto pagātni? vai neko nevari ieteikt?

AdoreK @ 22.07.2022 15:28

Mani sita gan mamma,gan tētis.Sita ar jeb ko,kas pie rokas.Un pats stulbākais ir tas,ka sita,kad biju jau diezgan liela(18/19gadi).Nebiju problem bērns,nedzēru/nesmēķēju,labi mācījos,bet sita,jo kaut ko esmu nepareizi pateikusi vai izdarījusi.Kā arī tagad abi mēģina man iestāstīt,ka nekā tāda nebija,neviens mani nesita un pat ja sita,tad pati uzprasījos.Protams,pati uzprasījos,kad teicu mammai,ka nesaprotu matemātiku un viņa man iesita tik stipri ar lineālu pa pieri,ka tas salauza.Arī neatceras,ka katru vasara brauca projām uz visiem 3 mēnešiem un bija mani pametuši vienu mājas,nezvanot un neinteresējoties par to,ka man iet,bet pēc tam apvainojās un sita,kad teicu,ka man nav interesanti klausīties,ka viņi atpūtas bez manis.Neatceras arī to,ka ja dāvināja man kaut ko un pēc tam prasīja atpakaļ naudu(ģimenē nebija problēmu ar naudu).Ir ļoti daudz sliktu atmiņu par bērnību,jo kopumā jūtos,ka vecāki mani nemīl un bija brīži,kad gribēju izdarīt pašnāvību(mamma mani par to izsmēja),tāpēc tagad sēžu un antidepresantiem,jo visu laiku gribās raudāt,kad kaut ko atceros vai nonāku kāda situācijā,kas atgādina manu bērnību

man bija lidzigi tikai klapeja patevs,mamma baidijas no vina jo dauzija ari vinu. 18 gados aizbegu prom pa nakti jo sapratu ka varu ari but izvarota paliku pilngadiga.pec tam sanemas ari mamma un pa nakti aizbēga.ar to viss nebeidzas vel 2 gadus terorizeja draudeja naca kauties.kamer pedejais punkts bija kad man un manam bernam uzbruka ar nazi.Pec ya vins vairs nerādījās.pagajusi 10 gadi.un es pirmos gadus paniski baidijos satikt kautkur. Baidijos but viena dzivokli kaut patalu jau dzivojam.otrais virs mani "audzinaja" ka nekas man nedraud ,ka tuvuma nelaidis,vins vienmer zinas,ka tiklidz no savas dzivesvietas izbrauks.pamazam bailes pargaja.un varu normali dzivot.Tagad pat jau vairs neraustos kad izdzirdu vina vardu,jo man ir pusbralis ar ko uzturu kontaktu.Tapec centies no ta visa tikt vala,atvieglot savu dzivi.izrunaties ar labiem cilvekiem kas nedaris pari.

Bērnībā dzīvoju ar mammu un vecmammu, jo vecāki ir šķīrušies, savu tēvu esmu satikusi vien pāris reizes agrā bērnībā. Viņš arī nevēlējās mani satikt, kā arī pēc reizes, kad viņš uzrakstīja, ka ne viņam, ne viņa radiem neesmu vajadzīga, sapratu, ka nevajag vairs par to domāt.
Kopumā bērnībā atceros to, ka bija jauki brīži, biju bērns ar bagātu fantāziju, rūpējos par dzīvniekiem, dabu, tuviniekiem, radu prieku dabā. Ģimene bija nabadzīga, pēc vecmammas nāves stāvoklis pasliktinājās, bija vairākas reizes, kad mājās bija tikai sāls, kā arī ikdienā bija ļoti jāknapinās.
Bet vistrakākais bija mammas strīdi ar vecmammu. Ļoti priecājos, kad bija diena, kad viss bija mierīgi un labvēlīgi. Biežāk gan bija tas, ka viņas bļāva viena uz otru, skrēja fiziski izrēķināties, piemēram, ar nūju (līdz tam gan nenonāca, ka būtu fiziski ietekmējušas viena otru), bet bija ļoti grūti to izturēt, turklāt vēl tas bieži notika naktī. Strīdi varēja sākties no paša mazākā sīkuma. Bija reizes, kad centos to visu izšķirt, bet pēc tam dabūju pati bļaušanu un draudus, pēc tam iemācījos aizspiest ausis un censties nedzirdēt apkārtnotiekošo. Bieži negribējās atgriezties mājās.
Pēc vecmammas nāves mums ar mammu saasinājās konflikti, īpaši tas parādījās, kad sāku mācīties vidusskolā. Alkohols, izlaidība, slikti paradumi nebija iemesls, jo biju tiešām apzinīga. Bieži strīdi radās no visparastākajiem sīkumiem, kā rezultātā no mammas puses bija durvju ciršana, slikti vēlējumi, kliegšana, nerunāšana. Bija reizes, kad es arī pacēlu balsi, bet pārsvarā klusēju un klausījos to visu, vai arī gāju laukā paelpot svaigu gaisu. Visam pa virsu vēl bija trūkums.
Paralēli skolā arī biju atstumtā, kur bija dažādas piezīmes, apvainojumi, fiziska aizskaršana, piemēram, ka man nekad nebūs vīrieša, ka esmu neglīta, labāk būtu ja manis nebūtu.
Sakodu zobus un pārcietu to. Mammai uzradās vīrietis, kuru viņa mīlēja un kuru viņš arī it kā mīlēja, bet kurš reizēm arī iedzēra. Kopumā viņu attiecības bija labas, arī pret mani viņš izturējās labi. Vienu vakaru, kad bijām pie viņa ciemos, mamma ar vēl vienu radinieci gatavoja vakariņas, bet es ar to vīrieti spēlējos, viņš mani ķēra. Pēc kāda brītiņa viņš saķēra mani aiz rokām un vilka uz citu istabu, kur ievilka gultā, no sākuma it kā spēlējās, bet pēc tam virzīja rokas tur, kur tām nevajadzētu būt. Viņš uzgūlās man virsū, centās skūpstīt un glāstīt, vilkt nost apģērbu ar dažādām piezīmēm, ka "tavā mamma nedod, tāpēc dosi tu", kā arī "man patīk bērni", bet es centos izrauties. Kad viņam apnika mana pretošanās, tad mani izgrūda no gultas ar spēku un dusmām. Mamma bija pirms tam paskatījusies istabā, bet redzēja, ka viņš ar mani spēlējas, pasmaidīja, aizvēra durvis un aizgāja. Toreiz man bija gadi 9, baidījos un kaunējos to kādam stāstīt, bet pēc dažiem gadiem sapratu, ka nav jēgas, jo redzu, ka mammai vēl ir siltas jūtas pret viņu, ir pagājuši daudzi gadi, tāpēc nevēlos viņu satraukt.
Pēc tam jau pieaugušā vecumā ir bijuši atgadījumi, kad uzmācas vīrieši, bet tā jau ir cita opera.
Stāstīt būtu vēl daudz, bet nevajag izpausties.
Tagad ar mammu ir labas attiecības, vienmēr prieks viņu redzēt un iepriecināt, esmu piedevusi visu, kas bija. Tiesa gan ikdienā ļoti jūtu ka kompleksu klātbūtni par izskatu, raksturu, bet tie vairāk ir mani tarakāni.