Bailes.

Man ir dīvainas bailes, kurām pamats laikam ir bērnībā piedzīvotie notikumi.
Man ir bailes vadīt auto. Tagad cenšos nolikt tiesības un pārvarēt savās bailes. Ir labāk, vairs nebaidos no pašas braukšana, bet pirms katras nodarbības ir nenormāls uztraukums. Agrāk vispār teicu ka nekad nebraukšu ar mašīnu.
Kā tikt galā? Es nezinu sākumā es vienkārši gāju ar vīru uz auto un sēdēju pie stūres kamēr pat nav ieslēgts dzinējs. Tad vienkārši sāku iet auto skolā un nebija izvēles. Vēl parasti meditēju.

TimeToDream @ 11.07.2022 01:34

Čau!
Pāris gadus ievēroju, ka vairāk baidos no augstuma. Protams, arī agrāk bija šīs bailes, bet ne tik izteiktas. Tagad ir trakāk. Piemēram, dzīvoju 4.stāvā, bet ir bail iet uz balkona, kaut arī balkons ir pilnīgi drošs. Ir pat līdz absurdam, kad jākāpj pa kāpnēm, bet ir grūti to izdarīt, jo liekas, ka tūlīt nokritīšu. Nesen tribīnēs nevarēju nosēdēt, uzkāpt un nokāpt normāli, jo sēdvietas bija augstu. Arī bail no eskalatoriem, tiltiem. Sajūta, ka esmu mazs bērns, bet nevaru ar to tikt galā. Ar prātu saprotu, ka nekas šausmīgs jau nenotiks, bet smadzenes atslēdzas. Tas traucē dzīvot. Protams, cenšos pārvarēt bailes.
No kā jums ir bail?
Kā ar to tiekat galā?

Par šo vajag ar psihologu parunāt, nevajag pašai tikt galā! Psihologs palīdzēs saprast baiļu cēloni un kā ar to tikt galā.

Man arī ir bail no augstuma. Pa kāpnēm kāpt, raudzīties lejā no 5. st. balkona un pāriet gaisa tiltu nav problēmu, bet nekad nebraukšu panorāmas ratos un nekāpšu skatu torņos. Neuzskatu, ka tā būtu baigā problēma, ļoti daudziem cilvēkiem ir bail no augstuma.

Man ļoti nepatīk eskalatori. Man reāli bail pa viņiem braukt un katru reizi tā ir cīņa ar sevi. Domāju, ka šīs bailes ir radušās, kad sapņos vairākas reizes ļoti reāli no šiem eskalatoriem esmu atmuguristiski kritusi, jo šīs bailes parādījušās pēdējo 3 gadu laikā. Vēl man ir bail no šaurām telpām, bet ar to esmu apradusi standarta situācijās un piemēram telpas, kuras pēc būtības ir šauras (tualetes, lifti), tajās vairs nejūtos nekomfortabli.

Manas top bailes
Dzemdēt. Esmu māmiņa, vienmēr gribēju sev bērnus, un visu mūžu zināju, ka nevēlos pati dzemdēt. Samaksāju par ķeizaru un miers. Nav man drosmes dzemdēt dabiski, nu nav. Es jūtos pilnīga, man nav nekādu nožēlu, ka negāju caur tradicionālām dzemdībām, jo es pati izvēlējos sev labāko veidu. Nekad negribēju sevi mocīt. Bailes no saplaisāšanas, neatgriezeniskas sekas ķermenī, dzimumorgānos. Vienīgais gadījums, kā es iedomātos, ja man būtu jādzemdē, ja ir kaut kāda apokalipse un man nebūtu izvēles, bet tā vispār, nē, ne par ko.
Braukt ar auto, jo tur ir jābūt reakcijai, un kā lai es ar savu lēno reakciju varēšu vadīt? Nemāku es ar manuālo. Esmu dzirdējusi viena pazīstama vīrieša teicienu - stereotipu, ka sievietēm labāk nevadīt mašīnu, ka tā ir vīriešu lieta. Kaut arī mūsdienas, un visi vada, bet man liekas, ka esmu izmesta no veciem laikiem, ka tiešām man nepadodas tā vadīšana.
Eskalatori un kāpnes. Vienmēr baidos nokrist. Ir sajūta, ka ir jāturas visu laiku. Es nevaru iet pa kāpnēm un neskatīties kur es kāpju. Eskalatorus ienīstu, jo arī jāturās, savādāk liekas, ka krītu.

Man drausmīgi bail no lieliem zirnekļiem. Fui. Nelīdz ne vārdā nosaukšana, ne citi ieteikumi. Esmu vismaz trikus galā ar to, ka no mazajiem zirnekļiem vairs nav tik lielas bailes, bet kolīdz ir palieli, tā - paldies nē, nebūs😅

Vislabākais, kā tikt vaļā no bailēm, ir sevi tajās mest un darīt tieši to, no kā Tev ir bail. Es tieši tā tiku vaļā no savām vienām bailēm. Protams, kaut kur dziļumos joprojām ir, bet nav tik slikti vairs. Un jo vairāk domāsi “bet man bail, bet es nevaru”, jo vairāk tu savas bailes barosi. Jā, tas izklausās vieglāk kā ir, bet bez darīšanas nekas nebūs.

Zirnekļi, sevišķi lielie un vēl sevišķi tie plakanie, ar garām kājām. pat tuvumā nevaru stāvēt un pat beigtam pieskarties. Vēl arī bail vienatnē mežā atrasties, bet tas laikam tāpēc, ka lāči pēdējos gados savairojušies, sevišķi manā galā. Jaunībā tā tik viena uz mežu gāju.