Es ar savu pirmo puisi iepazinos, nedēļu pēc tam, kad viņa mamma bija devusies prom uz ārzemēm uz veselu gadu. Tā arī mēs jau gadu bijām kopā, kad ar viņu pirmo reizi tikos. Viņa bija tik šerpa Rīgas dāma, un tā kā es neesmu rīdziniece, tad automātiski neaptēstas lauķenes kategorijā ierakstījos, kas dēlam vispār neder. Pirmajā tikšanās reizē viņa man reāli visus savus standartus noskaitīja tik autoratīvi, ka es melna un maziņa paliku.
Bet tad dzīve ssgriezās tā, ka vīrs prombūtnes laikā bija mīļāko ieviesis, tāpēc viņa izšķīrās un ievācās pie mums, jo tas dzīvoklis arī viņai piederēja. Es jau grasījos kājas pār pleciem ņemt, bet te piepeši man likās, ka viņa mani "adoptēja". Īstenībā bija meitu ļoti gribējusi. Gājām kopā gan iepirkties, gan uz kafejnīcām, es viņu uz randiņiem vedu 😀 ar mašīnu. Gatavoja ēst utt. Man tajā laikā knapi 20 bija, es pat priecājos, ka man nav tas jādara. Es biju princese, kamēr dēls parasti atrāvās par viskautkādiem grēkiem.
Tā ka visādi notiek.
Varbūt tāpēc, ka es sākumā nelecos pretī, bet tik ar galvu māju.
Pēc tam aizbrauca atpakaļ uz ārzemēm un atstāja man savu mašīnu.