Esmu laikam soļa attālumā lai izšķirtos. Esam kopā 4 mēnešus, bet problēmas nezūd jeb mums ir dažāda uztvere par to, kas ir mīlestība. Viņš ir finansiāli turīgāks nekā es un tāpēc savas rūpes vairāk izrāda caur materiālām lietām(kas man NAV svarīgas), sagaidot, ka ja viņš izmaksā restorānā, tad es pretī varētu uzkopt, izglidināt drēbes vai mājas darbus. Man nav grūti, kopā nedzīvojam. Bet tā apziņa, ka otrd attiecibas uztver kā darījumu - es tev kaut ko, Tu man. Nezinu, man laikam uztvere citādāka - man gribas darīt no sirds, piemeram, man nejautā, bet es sagatavoju vakariņas, noperku ikdeina mazu dāvaniņu utml. Un es negaidu, ka tagad man par to pretī būs kaklarota vai jauna lūpu krāsa. Man liekas dabiski, ka tā ir beznosacījumu mīlestība, nevis gaidīšana pretī.
Tāpat man nepatīk, ka man uzspiež savu gribu. Šīs ir manas pirmā attiecības ub 4 mēnesi skiet tāpat maz, tāpēc man nepatik doma par dzīvošanu kopā, bet viņš visādi censas panākt, lai es palieku pie viņa biežāk.
Tāda sajuta, ka manam viedoklim ir 0 vērtība, jo katru reizi, kad es pasaku, ka, piemeram, negribu palikt vai negribu brsukt tusēt. Viņs prasa iemeslu.. bet iemesls ir jau tāds, ka man nav vēlēšanas taja bridi darīt to konkreto lietu. Cilvecigi gribas, piemeram, pavadit vakaru vienatnē vai atpusties ar serialu, nevis tusina. Tas viņam nepatīk un saka - tas nav pamatojums, parasti ja cilvēks negrib ir dziļāka iemesls. Stāsti. Varbut es tev riebjos?
Taapt ari vins grib visu zinat par manu gimeni, draugiem, pilnigi visu lidz detaļai. Bet ir personīgas lietas ar kuram neesmu gatava vel dalīties, bet vins to neuztver, domājot, ka attieicbas otram jastasta pilnigi viss.
Kopuma loti daudz indikācijas, ka nav pa celam mums. Es jutos kā Amerikāņu kalninos. Vienu bridi viss ir super. Nakamja bridi es jūtos skumji, nomāktā un nelaimīga, jo saprotu, ka kārtējo reizi manu viedokli nenemam vera un kārtējo reizi esam “strīdā”
Grūtākais, ka tās ir manaa pirmās attiecības. Un es viņam esmu pieķērusies, bet jo ar vien biezak man ir jāraud, jo biezak aizdomājos, ka varbut laiks pielikt punktu. Izsāpēt šo. Un aizmirst...bet ja pec tam nožēlošu?
87
