Tiešām ir jābojā diskusija, atbildot cilvēkam, kurš acīmredzami provocē un netaisās klausīties citu viedokļos? Nē, vienmēr atradīsies kāda, kura izdomās par visām varītēm pierādīt savu taisnību, kaut redzams, ka tas ir bez rezultātiem. Cenšos izprast loģiku. Pašas atbild, tad sūdzas, ka diskusija aizgāja neceļos.
Ja par tēmu, tad pirmās attiecības bija 19 gados, ilga pusgadu. Ar vecākiem neiepazīstināju, jo jutu, ka attiecības nebūs ilgas un man pret viņu nav lielu jūtu. Man īsti nav bijusi tā lielā, skaistā iemīlēšanās, kur taureņi lido pa gaisu, nevari aizmirst cilvēku utt. Iepriekšējās attiecības sākās mierīgi, bet nebiju īsti iemīlējusies, kā arī attiecīgi nemīlēju cilvēku. Biju kopā, jo puisis bija labs, uzticams, arī apkārtējie teica, ka "nepamet tādu puisi, tādi uz ceļa nemētājas, kur tu vēl tādu atradīsi". Tā arī turējos pie viņa, kaut arī nebija jūtu, bet bija tā sajūta, ka ir miers, tu vari uzticēties viņam, ka viņš manī ir iemīlējies, kā arī pārliecināju sevi, ka vajag klausīties citus, jo viņiem ir taisnība par to, ka nedrīkstu pamest tādu puisi. Ar laiku sapratu, ka vairs nevajag ne sevi, ne viņu mocīt, jo ar laiku sāka kaitināt pat muļķīgākie sīkumi, piemēram, tas, kā viņš runā, ēd, smejas, kā arī izvairījos no viņa skūpstiem, pieskārieniem. Izšķīrāmies, viņš pēc tam izplatīja neglītas runas, piemēram, ka izmantoju viņu attiecību laikā (tā arī nesapratu, ko viņš ar to domāja, jo finansiālajā ziņā neko no viņa neprasīju, paļāvos tikai uz sevi), kā arī esmu egoiste, kā atļāvos viņu pamest.
Tagadējās attiecības uzskatu par savu pirmo mīlestību, kaut arī nav bijusi tā lielā iemīlēšanās un tauriņi. Viss sākās mierīgi, pakāpeniski, tagad jūtu stabilitāti, mieru un to sajūtu, ka esi atradis to cilvēku, ar kuru vari būt tāds, kāds esi - smieties par dumjiem jokiem, skraidīt ar apakšbiksēm uz galvas pa dzīvokli, uzvesties kā garīgi atpalikušiem, izbaudīt ciešos apskāvienus, just bezgala lielu laimi, kad tevi sabučo uz pieres un saka, ka mīl, kā arī daudzus citus sīkumus.
361
