Padalies kā Tev izdevās, es arī eju šobrīd šim periodam cauri. Sākas ceturtais grūtniecības mēnesis.. Bērns bija plānots, arī mocijos ar palikšanu stāvoklī, mēģinājām nepilnu gadu, daktere ieteica atslābt par šo domu, tad jau atnākšot gaidītais- ta arī notika.., beidzot sanāca ieņemt bērniņu.
Mana dzīve līdz tam bija dažāda, bet kopumā līdzsvarota, un ļoti patīkama.. Taču šobrīd un īpaši pašā, pašā grūtniecības sākumā juku prātā, mani nokaitina mazākie sīkumi, šķiet veikalā varētu sadot pa kaklu svešiem cilvēkiem, kuri ne tā paskatās. Visvairāk šīs dusmas manī raisa dzīvesbiedrs, ar kuru iepriekšs viss bija vislabākajā kārtībā. Nu jau aizgājis līdz tādam līmenim, ka domāju par šķiršanos, par to cik būs grūti, par to, ka iespējams nemaz neesam gatavi mazulim, par ka grūtniecība sabojājusi mūsu attiecības, kad tad būs, kad piedzims mazais.. Liekas, ka dzīvesbiedram esmu kļuvusi vienaldzīga, liekas, ka šajā gaidīšanas laikā būtu jābūt pret mani kaut nedaudz īpašākai attieksmei- bet tā, protams, nav.., un šāda tipa domas mani nomàc katru dienu. Mans gaidītais mazulis, man brīžiem raida domas kaut labāk nemaz nebūtu kļuvusi grūtniece..
Tā kā labprāt uzklausītu ieteikumus, kaut vai laba speciālista/ terapeita virzienā. Domāju, ka pēcdzemdību depresija pie šāda psiholoģiskā stāvokļa būs garantēta.
Nu jā. Katrā ziņā no emocionālā viedokļa raugoties- viss man rādās diezgan melnās krāsās.. 😞👎
71
