Iekritusi pēc pilnas programmas

Piekrītu Motherofdragons. Vot tas gan būtu cietsirdīgi. Diezgan pretīgs, bet retas reizēs, arī labs teiciens - ko nezin tas nesāp.

Ā, ok, es nezinu iepriekšējo stāstu

Uztaisītu abortu un dzīvotu tālāk. Neredzu nekādu problēmu.. un nesaprotu, kāpēc vecākiem vai kādam citam tas būtu jastasta?

Piekritu Motherofdragons. Infantilisms spiežas āra pa visam vīlēm. Es negribu but nosodoša, bet tiešām, pamēģini domāt ar savu galvu, nevis novelt atbildību un izvēli uz citu pleciem, lai vajadzības gadījumā, butu ko vainot. Izlem, ja zini, ka negribi paturēt- labāk veic abortu un viss(jā, kāds teiks, tēvam ir tiesības zinat utt) kāda tam jega, ja lemums pienemts? Pēc Tevis rakstītā liekas, ka tas ir tas, ko Tu gribētu darīt, bet gaidi kāda akceptu un piekrišanu par to, ka ta ir pareizā izvēle..nu lai nu ka, veiksmi

Es droši vien pieteiktos uz kādu konsultāciju pie psihologa. Diezgan sarežģīta situācija. Tikmēr pajautā pati sev - vai Tu biji laimīga attiecībās? Atliekot malā ballītes, draudzenes, visu pārējo, vai Tu biji laimīga, kad bijāt divatā? Vai mīlēji savu puisi? Vai juties mīlēta? Vai nešķiet, ka tā ideja par ballītēm bija tāds Covid situācijas lūzuma punkts? Jo man šķiet, ka principā visiem pazīstajamiem šobrīd viss ir tiktāl nobesījis, ka cilvēki ir gatavi diezgan izmisīgiem soļiem. Ja atbildēji jā uz kādu no jautājumiem, tad viennozīmīgi sazinies ar viņu. Iespējams, šī situācija ir kaut kāda skarba likteņa zīme, ka Tu pasteidzies ar iepriekšējo lēmumu un Tev tiek dota vēl viena iespēja... Vai Tu juti patiesu atvieglojumu, aizejot no attiecībām? Vai nebija kaut procents nožēlas? Un ko tieši Tu nevari darīt, esot attiecībās? Kas ir tas, kas Tevi padara brīvu, bet attiecības tam traucē? Iespējams jums abiem ir ļoti konkrēti jāpārrunā prasības vienam pret otru un izpratni par to, ko nozīmē attiecības un ko nozīmē nepazaudēt sevi attiecībās... Nezinu, ļoti grūti komentēt un ieteikt kaut ko no malas. Ieklausies sevī, savā sirsniņā. Viss būs labi ♥ Bet šis laikam nebūs lēmums, ko pieņemt pašai. Ne velti filmās rāda un grāmatās apraksta, kā agri vai vēlu viss nāk gaismā, kaut vai kā cilvēki dzīvo pārdzīvojumos un pārmetumos par izdarīto... Padomā kārtīgi ♥

Tas, kas mani attur - baidos, ka man pašai pēc tā aborta būs smagas psiholoģiskās sekas un milzīgi pārmetumi pašai sev. Nav jau gluži tā, ka es bērnus pavisam negribu - kaut kad kādreiz, pēc gadiem 5-10 jā, bet tagad, it īpaši kad esmu palikusi viena, tas liekas tā sarežģīti...

Motherofdragons @ 21.02.2022 19:38

Es tevi arī nesaprotu. Tev traucēja attiecības, tu negribēji precēties, gribēji tusēt, paņēmi pauzi, kuras laikā saprati, ka gribi būt brīva, izšķīries, un tagad kaut kas tev traucē pieņemt lēmumu par abortu?
Tu saproti, ka būsi vismaz 1,5 gadu pavisam izkritusi no dzīves, tev visa sava dzīve būs jāpakārto bērnam turpmākos vismaz 18 gadus, tā būs atbildības un pienākuma sajūta, kas nekad tevi neatstās un neļaus mierīgi naktīs gulēt? Plus tas bērns tevi uz mūžu saistīs ar vīrieti, ar kuru nevēlējies veidot ģimeni pat pēc 7 kopā nodzīvotiem gadiem. Tu pat nevari kā normāla, pieaugusi sieviete paturēt to pie sevis, tev obligāti vajag noņemt atbildības smagumu no saviem pleciem un padalīties ar to ar vecākiem un nu jau bijušo, zinot, ka viņi tevi atrunās!
Tu esi tik infantila un bezatbildīga, man pilnīgi riebjas visu šo lasīt.

Kopumā spriežot... Jā, šajās divās nedēļās biju aizgājusi uz divām ballītēm, un vienā ballītē pat sanāca pabučoties ar vienu puisi, bet... Laikam mani tas tā neaizrāva, kā biju iepriekš domājusi.
Mans bijušais jā - es ar viņu jutos mīlēta, jo viņš darīja daudz ko, lai man ir labi. Bet jā - manī visu laiku ir bijusi tāda sajūta, ka kaut kas dzīvē pietrūkst, kaut kādas sajūtas, ko neizjutu ar viņu.
Pirmajā brīdī, ja godīgi, biju ļoti laimīga, ka atkal varu saukties par brīvu meiteni, taču tagad kaut kā visu analizējot un domājot, nav man nekādas lielas skaidrības, kas un kā tālāk. Laikam nedaudz viņš un viņa dotā stabilitāte pietrūkst.
Bet par to bērnu es nezinu. No vienas puses pašai kādreiz gribētos (bet tagad liekas par agru), bet no otras puses... Varbūt es būtu ļoti slikta māte, tāpēc man labāk tiešām nevienam neko neteikt un izdarīt abortu cerībā, ka pēc tam pati nenojūgšos no tā visa...

laurasss @ 21.02.2022 22:16

Es droši vien pieteiktos uz kādu konsultāciju pie psihologa. Diezgan sarežģīta situācija. Tikmēr pajautā pati sev - vai Tu biji laimīga attiecībās? Atliekot malā ballītes, draudzenes, visu pārējo, vai Tu biji laimīga, kad bijāt divatā? Vai mīlēji savu puisi? Vai juties mīlēta? Vai nešķiet, ka tā ideja par ballītēm bija tāds Covid situācijas lūzuma punkts? Jo man šķiet, ka principā visiem pazīstajamiem šobrīd viss ir tiktāl nobesījis, ka cilvēki ir gatavi diezgan izmisīgiem soļiem. Ja atbildēji jā uz kādu no jautājumiem, tad viennozīmīgi sazinies ar viņu. Iespējams, šī situācija ir kaut kāda skarba likteņa zīme, ka Tu pasteidzies ar iepriekšējo lēmumu un Tev tiek dota vēl viena iespēja... Vai Tu juti patiesu atvieglojumu, aizejot no attiecībām? Vai nebija kaut procents nožēlas? Un ko tieši Tu nevari darīt, esot attiecībās? Kas ir tas, kas Tevi padara brīvu, bet attiecības tam traucē? Iespējams jums abiem ir ļoti konkrēti jāpārrunā prasības vienam pret otru un izpratni par to, ko nozīmē attiecības un ko nozīmē nepazaudēt sevi attiecībās... Nezinu, ļoti grūti komentēt un ieteikt kaut ko no malas. Ieklausies sevī, savā sirsniņā. Viss būs labi ♥ Bet šis laikam nebūs lēmums, ko pieņemt pašai. Ne velti filmās rāda un grāmatās apraksta, kā agri vai vēlu viss nāk gaismā, kaut vai kā cilvēki dzīvo pārdzīvojumos un pārmetumos par izdarīto... Padomā kārtīgi ♥

Man jau priekšlaicīgi ir žēl tā vīrieša, ja viņš tevi paņems atpakaļ bērna dēļ. Dzīvot ar tādu rūdītu egoisti, kas domā tikai par sevi un savu labsajūtu, Dievs pasarg.

Mērfija likums! Es teiktu liktenis pats visu salika tavā vietā pa plauktiņiem. Cik bērnu gandrīz nav nokļuvuši uz aborta galda, bet beigu beigās viss ir ok.
Ar vīrieti obligāti nav jāsaiet atpakaļ bērna dēļ, nav ne pirmais, ne pēdējais. Es saprotu to daļu, kad saki, ka psiholoģiski diezvai tam spētu tik pāri. Bet uzdod sev jautājumu, kas būtu vieglāk - dzemdēt vai gulties uz galda. Ar kādu gan jau vajadzētu izrunāties, te labs ieteikums bija par cilvēku no malas - psihologs. Parokaties galvā, lai tev palīdz saprast, ko pati jūti un vēlies pirms pieņem lēmumu. Mī un žē, protams, bet par mums neaizmirsti. Gaidīsim turpinājumu😁

Autorei ieteiktu mēģināt iedomāties savus nākotni, ka esi pateikusi par bērnu, jūs saejat atpakaļ kopā, vai jutīsies laimīga būt atkal kopā? Tas ir, kādas būs tavas sajūtas? Vai spēsi mīlēt savu draugu? (kaut gan esi sapratusi, ka nemīli, un mākslīgi šīs sajūtas jau nevar radīt...) Vai spēsi būt kopā pienākuma pēc? Vai varēsi tuvākos gadus veltīt bērnam, jo skaidrs, ka tad tusiņu un skriešanās nekur nebūs.
Savukārt dzemdēt bērnu un audzināt vienai- autore šķīrās no vīrieša, jo primāri gribēja brīvību un iztrakoties, ar bērnu uz rokām tur no tā noteikti nekas nesanāks. Bet, ja tavas dzīves prioritātes ir mainījušās, tad var arī audzināt viena.
Aborts ir smags lēmums, bet jāieklausās vienīgi sevī, ko pati gribi no sevis un savas dzīves, ne jau tiem, kas teiks, ka jāpatur, tava dzīve jādzīvo. Un bērnu dzemdēsi un audzināsi tu, ne jau kāds cits. Tāpēc ieteiktu klausīties tikai sevī un savās sajūtās. Es laikam veiktu abortu, bet tā esmu es, un manā uztverē aborts nav slepkavība un psiholoģisku traumu man tas neatstātu. Bet katrs to uztver citādi, un es neesmu tu.

Es nezinu vai Tev tas palīdz, bet reiz arī izlēmu par labu abortam. Nenožēloju. Tā aktīvi pārdzīvoju nepilnu pusgadu, tagad joprojām kad atceros, ir žēl, bet uzskatu, ka pieņemu pareizu lēmumu. Bērnu jārada tikai tad ja esi drošs, ka to velies.

Piedod, bet Tu izklausies pēc cilvēka haosa, kam vajag citu apstiprinājumu, ka vot tas ir pareizi vai nē.. Lūdzu, aizej pie pshihologa un izrunā šo lietu. Forumā var atrast daudz foršu, noderīgu info vai paklačoties, bet tas ir Tavas nākotnes jautājums! Profesionālis Tev palīdzēs salikt pa plauktiņiem un pieņemsi pati lēmumu, lai nav pēc tam jāraud gaužas asaras par vienu vai otru lēmumu un jāvaino foruma dāmas…

Ja gribēji tā arī visu pārtraukt, tad piekrītu, ka ne par ko nav jāatskaitās, un vai viņam tas būtu jāzin? Es uzskatu, ka nē, jo tas ir tavs ķermenis, un tev viņa bērns būs jāiznēsā un jādzemdē, ne viņam. Jā, ir vīrieši, kas pieņem sievietes ar bērniem, BET, procentuāli, lielākā daļa vīriešu prefer, jeb izvēlas sievietes bez bērniem, it īpaši, ja pašiem nav savu bērnu. Tādu nav daudz, kas būtu ar mieru pieņemt svešu bērnu, un vēl uzņemties kaut kādas finansiālas saistības ar to.

Es negribu būt nosodoša vai kā, bet Tev JAU ir 28 gadi, man šķiet, ka jau vajadzētu nostabilizēties. Un tieši sākt domāt par ģimeni. Protams, katram indivudāli, bet nu. Iespējams, ka puisis nav bijis Tevi īstais, vai vienkārši nejūties piepildīta kādā citā jomā. Kā citas dāmas min, tad, arī iesaku apmeklēt psihologu, varbūt izraksieties dziļāk un atradīsiet to "īsto " problēmu. Varu teikt, ka arī man vienmēr ir bijis ļoti svarīgs apkārtējo viedoklis, no mammas daudz, ko slēpu, jo bija bail, ka nerunās, kā reaģēs, pati gāju pie psihologa un daudz, kas atklājās, ko pat nespēju iedomāties, kas bija apslēpts zemapziņas tālākajos stūros. Par bērniņa paturēšanu/nepaturēšanu, nevaru spriest, noteikti aizej pie speciālista, lai vieglāk tikt ar šo ļoti sarežģīto situāciju.

Es piekritu, ka esi cilvēks haoss un prasās psihologu. Jo kad biji kopā nezināji ko darit, tagad nezini ko darit. Ļoti daudz nenoteiktības, svārstību un šaubu.

Palasīju Tavas citas diskusijas, par to, ka negribi ar draugu tuvas attiecības un, kaut kādas paralēles savelku ar sevi. Bet varu pateikt, ka viss sākas Tevī pašā un ir jāmeklē problēma, kur "dziļāk", noteikti izmanto iespēju, ka var arī par valsts naudu aiziet pie psihologa bezmaksas, Tev tas ļoti noderēs.

es arī uzskatu, ka tavs ķermenis un tava darīšana. Tā jau vīrietis varētu staigāt pa labi un pa kreisi, uztaisīt bērnus 5 sievietēm un katrai tagad ir atbildība viņam atskaitīties. (Zinu, ka nav pārāk reālistiska situācija, bet tomēr)
Tomēr tev ir jāiznēsā, jādzemdē, pēc tam visticamāk arī jāuzņemas lielāko rūpi. No vīrieša puses jau viegli pateikt - gribu, lai paturi. Ja pašam būs tikai jāmaksā naudiņas un jāved uz zoodārzu.
Vecāku viedoklis, protams, ir svarīgs mums dzīvē, bet arī - tā ir tava dzīve, tava darīšana.

Pēc cipariem nu gan nekāda jaunā māmiņa baigi nebūtu, BET svarīgāk, lai esi harmonijā ar sevi pirms vēl uzrodas bērns, par kuru jāatbild.
Pilnīgi neadekvāti liekas arī tik pieaugušam cilvēkam tos vecākus pīt iekšā, īpaši pie šī nenosvērtā "mindset". Ja vēl tiešām mamma sirdsdraudzene un pati bērnu gribētu, kaut kā saruna varētu izvērsties, bet arī tad mammai jārespektē vai vēlies to paziņot arī ex, nevis jākladzina.

Nu nē nē nē. Tu savu izvēli izdarīji pirms attiecības izbeidzi, tagad vnk pati sev godīgi pasaki, negaidot mūsu atbildes - ka nevēlies, ne šo vīrieti, ne ģimeni un ne bērnu.

Mani sāk interesēt skats kā to redz otrs cilvēks, šis attiecības. Speciāli izbūros cauri arī iepriekšējajam rakstam. Ir sajūta, ka Tu esi iesprūdusi kaut kādā 20 gadnieku fāzē, kad vēl daudzi nespēj salikt kopā savas finanses ar vēlmi tusēt un labi dzīvot, un redz vecākus kā šoģus, kas sados pa kaklu, ja kaut kas nebūs. Arī Tavs haotiskajā situācijas atstāts/ pārstāsts. Saprotu, ka valda emocijas, bet nu..
Manuprāt, pieaugušā loģikas trūkums šeit rada daudz nevajadzīgas un neeksistējošas problēmas.
Kā jau iepriekš minēju - apmeklē speciālistu!