Bērni, ģimene

Līdz 30 gadiem ģimeni un bērnus negribēju. Tagad pēdējā laika jutos gatava gan ģimenes izveidošanai, gan bērniem un vēl bonusā suni :D

Nē, nav man eksistenciālā krīze un pašlaik neviens nespiež dzemdet. Vienkarsi aizdomājos, ka kādreiz sapņoju par to visu un tagad nezinu vai gribu. Varbūt vienkārši pašlaik neesmu atradusi dzīves piepildījumu, bet tagad ir studijas-darbs un es ikdienā jūtos nogurusi no visa. Patīk vispar laistot un es reizēm abas brīvās dienas pavadu guļot burtiski gultā un skatoties seriālus visu laiku, tapat patīi super aktīvas lietas - pārgājieni, braukšana ar velo, pastaigas utml. Un patīk naudu tērēt :D ok, pari baigi daudz nepaliek, bet tāpat terīni ir ieverojami - kafija katru dienu, ko nopērku pa ceļam, bieži vien ēšana ārpus mājas(brīvdienas regulari pasūtam kko ēst/aizejam), drebju ziņā arī perku ko vēlos un tā nauda nav bezgalīga.. nakotne redzu sevi biski citā darbā, bet tas naudas pielikums nebūs tik WOW, lai teiktu, ka varu šikot baigi un bērnam vajag finansiali lidzeklus, laiku veltit, ber es vairak tads mirkļa, iegribas cilvēks, mani nogurdina rutina..+ bail dzemdet :D, . vet taja pat laika man patīk berni :)

0meitene0 @ 18.01.2022 15:52

Man gribās bērnus, bet man negribās būt stāvoklī un dzemdēt, ļoti atbaida, man ir ļoti jūtīgs ķermenis un zems sāpju slieksnis, iedomājoties to visu šermuļi pārskrien. Gan jau tad, kad patiešām būšu gatava, šīs lietas neliksies tik trakas vai arī varbūt būs vēlme adoptēt, nu vai varbūt būšu milijonāre ar surogātmāti ?. Vēl paskatoties apkārt vēlmi pēc bērniem nosit tas, cik daudz māmiņas paliek vienas, pat ja attiecības ir bijušas labas un neviens nebūtu iedomājies, ka beigsies tā, bet dzīvē nekad neko zināt nevar.

Normāla krievu rullete sanāk, pat vēl sliktāk.
Kā pie šīs statistikas kāds vēl precās, man nav saprotams.

To, ka nekad negribēšu bērnus, sapratu jau tad, kad vēl pati biju bērns. Gadiem ejot, jo vecāka paliku, jo vairāk manī nostiprinājās šī pārliecība, līdz beidzot pieņēmu esošajā situācijā, manuprāt, visloģiskāko lēmumu, veicot operāciju, kurai pateicoties, man bērnu nekad nevarēs būt. Varu godīgi teikt, ka manī ne reizi dzīvē, pat ne uz sekundi, prātā nav ienākusi doma, ka vēlētos bērnus vai radušās kādas šaubas par to vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, izvēloties neradīt bērnus. Nekad. Man patiess prieks par tām sievietēm, kuras laimīgas dara bērnu esamība. Un patiess prieks par tādām sievietēm kā es, kuras savu laimi un dzīves piepildījumu atradušas citās lietās. Bet vēl lielāks prieks par to, ka laiki mainās, mainās cilvēku domāšana un aizvien vairāk cilvēku pieņem to, ka ir sievietes, kuras nevēlas radīt bērnus un arī tas ir okei. Katram no mums savs dzīves ceļš ejams.

Uzskatu, ka liela problēma mūsdienu Eiropas kultūrās ar bērnu audzināšanu ir tajā, ka ģimenes ir mazas un jaunās mātes ir vienas, vai gandrīz vienas pašas ar bērnu, ja ir vīrs, kurš iespējams arī pieprasa uzmanību un rūpes, un siltas vakariņas galdā. Ciematu kultūrās jaunās māmiņas ar zīdaini rokās pašas negatavo ēst, un bērnam pieaugot, vienmēr būs kāds, kas pieskatīs. Tagad labākajā gadījumā omītes paretam palīdz. Tagad bērns ir tikai un vienīgi uz mātes pleciem, šeit pat jau izskan komentāri, ka mātei arī finansiāli ir jābūt pilnīgi pašpietiekamai, protams, ka tas ir ārkārtīgi grūti un psihiskai veselībai bīstami, tā ir smagi panesama atbildības nasta.

bumbu @ 18.01.2022 15:18

Bērns nav egoists ? viņš vienkārši fiziski un garīgi nav spējīgs izdarīt lietas. Tam ir vecāki. Un pa rokām būt ir pilnīgi dabiski un normāli. Nesaprotu kā šis var likties kā kaut kas nezin kas ???‍♀️ Pilnīga normāla zīdaiņa uzvedība.

Tik pat normāla zīdaiņu uzvedība ir, ka pats var iemigt bez šūpošanās uz rokām. Tā pat ir bērniņi, kuri ir mazāk raudulīgi un pietiek ja mamma ir vnk blakus, nevis mammai klēpī. Nesaku, ka tas ir "kaut kas nezina kas", saku, ka bērni ir dažādi. Un kad pēc nedēļas bada miega, Tu saproti, ka Tavs bērniņš varbūt prasa vairāk uzmanības nekā, piemēram, draudzenes vai māsas. Vai tas ir slikti? Nē. Vnk jautājums - ko es daru nepareizi? Kāpēc mans bērniņš nemierīgāks kā cits? Kāpēc jūtos iztukšota? - piezagās diez gan bieži...
Savā veidā ir egoists,jā ir atkarīgs no mammas tīri tāpēc, ka pats neko nevar. Bet uzmanību pieprasīšana vēlākos mēnešos gan. Bērns nesaprot, ka tagad tūlīt nevar visu dabūt, tas ir jāiemāca.

Man gribās bērnus, bet man negribās būt stāvoklī un dzemdēt, ļoti atbaida, man ir ļoti jūtīgs ķermenis un zems sāpju slieksnis, iedomājoties to visu šermuļi pārskrien. Gan jau tad, kad patiešām būšu gatava, šīs lietas neliksies tik trakas vai arī varbūt būs vēlme adoptēt, nu vai varbūt būšu milijonāre ar surogātmāti 😁. Vēl paskatoties apkārt vēlmi pēc bērniem nosit tas, cik daudz māmiņas paliek vienas, pat ja attiecības ir bijušas labas un neviens nebūtu iedomājies, ka beigsies tā, bet dzīvē nekad neko zināt nevar.

Ja bērnus negribās, tos nevajag dzemdēt. Bērni nav jārada tāpēc, ka tā ir it kā pieņemts.
Es vienmēr zināju, ka man būs bērns vai vairāki, jo man tas šķiet tikai loģisks turpinājums man, manam vīram un mūsu attiecībām.
Uzskatu, ka ar bērnu nav ne grūti, ne viegli, bet ir savādāk - citas prioritātes, citas vērtības, cita ikdiena. Nekad arī neesmu uztvērusi, ka bērna ienākšana mūsu dzīvē aizmetīs mani uz pēdējo vietu un viss grozīsies tikai ap viņiem. Jā, kaut kādā periodā ir tā, ka viss grozās ap zīdaini, bet tālāk jau viss ir paša uztverē. Mums bērni nav šķērslis tādai ikdienai, kāda mums bija pirms viņiem. Varbūt tas prasa mazliet vairāk resursu, bet godīgi - ar bērniem viss notiek tādā virpulī, ka mēs to pat neredzam un nejūtam. Tas viss notiek kaut kā ļoti organiski.
Es neesmu cāļu māte, kurai viss grozās ap bērniem, man ir ļoti svarīgi attīstīties, būt sievietei, sievai, draudzenei un pildīt visas citas sociālās lomas, piepildīt sevi ar dažādām lietām, taču ja tā man jāpasēž un jāpadomā, kas mani dzīvē dara vislaimīgāko un lepnāko, tad tie viennozīmīgi ir mani bērni. Vienkārši ar to, ka man viņi ir. Es negaidu, ka viņi man vecumdienās pienesīs ūdens glāzi vai darīs vēl kaut ko. Tā ir tāda vistiešākā beznosacījuma mīlestība - es mīlu un absolūti neko negaidu pretī. Pirms bērniem es šādu mīlestību nepazinu.

Negribu un viss. Nekad neesmu gribējusi. Tas man nekad dzīvē problēmas sagādājis nav.

Nekad neesmu gribējusi bērnu, arī jaunībā nē, un jo vecāka palieku, jo mazāk gribu. Ja agrāk paziņas skandināja - gan pārdomāsi, tad tagad uzreiz pasaka - oi viņai tiešām bērnu nebūs 😃
Iemesli kāpēc negribu ir ļoti daudz. Neesmu mājās sēdētāja, patīk izklaidēties un dzert un ēst, ko gribu un kad gribu, nekad neesmu bijusi baigā sajūsmā pa zīdaiņiem un bērniem vispār un vēl simt iemesli, kurus slinkums uzskaitīt.

dzosefine @ 18.01.2022 14:57

Es vienmēr zināju, ka man būs bērni un biju domājusi, ka man jau tāds būs, kad sasniegšu 30 gadu slieksni. Bet, kad pienāca arī tie 30 un tuvinieki jau sāka interesēties, kad tad būs, es sapratu, ka negribu vēl un tā vēl dažus gadus. Drīzāk, nevis negribēju bērnu, bet nebiju gatava mainīt savu ikdienu - patika iet uz darbu, patika, ka varu ilgāk pagulēt, patika, ka varu vnk sev veltīt laiku kad un kā gribu. Tagad, kad man ir mazais, es esmu sapratusi, ka visgrūtākais vecāku lomā ir pats process, kad tu kļūti par vecāku (runa ir tieši par mirkli, kad mazais jau ir piedzimis). Ir jāmaina ne tikai ieradumi, bet arī domāšana. Un nav tā, kas tas notiek dabiski - tā ir cīņa ar sevi un saviem hormoniem. Jo gribi vai nē, bet ja neesi paēdis, izgulējies vai ticis līdz wc, ir grūti nolikt malā savas pamatvajadzības. Jo zīdainis ir mazs egoists, kuram neinteresē, ka tu neesi izgulējies, vai paēdis. Un ne jau visi vīri strādā no mājām, kas tev var palīdzēt arī dienā, ne tikai vakaros. Jā, var atrast laiku paēst, jā var atrast laiku visam, bet tas vairs nav tā kā bija pirms tam. Man bija ļoti raudulīgs un nemierīgs zīdainis, tik pa rokām, man tas bija lielākais izaicinājums dzīvē. Ar laiku jau vnk pierod un paliek vieglāk. ? Bet pāri visam, bērns ir neizsakāma laime un dod uz dzīvi citu skatījumu. ❤️ Ne par ko negribētu mainīt tagadējo dzīvi, kurā ir bērns. Tik vai gribētu vēl vienu? Nezinu, varbūt ar laiku....

Bērns nav egoists 😁 viņš vienkārši fiziski un garīgi nav spējīgs izdarīt lietas. Tam ir vecāki. Un pa rokām būt ir pilnīgi dabiski un normāli. Nesaprotu kā šis var likties kā kaut kas nezin kas 😅🤷🏻‍♀️ Pilnīga normāla zīdaiņa uzvedība.

Mūsdienās balto cilvēku sabiedrībā vairs nav izdevīgi bērnus, jo īpaši Latvijă. Tā kā diezgan pārātīgs domugājiens.

Es vienmēr zināju, ka man būs bērni un biju domājusi, ka man jau tāds būs, kad sasniegšu 30 gadu slieksni. Bet, kad pienāca arī tie 30 un tuvinieki jau sāka interesēties, kad tad būs, es sapratu, ka negribu vēl un tā vēl dažus gadus. Drīzāk, nevis negribēju bērnu, bet nebiju gatava mainīt savu ikdienu - patika iet uz darbu, patika, ka varu ilgāk pagulēt, patika, ka varu vnk sev veltīt laiku kad un kā gribu. Tagad, kad man ir mazais, es esmu sapratusi, ka visgrūtākais vecāku lomā ir pats process, kad tu kļūti par vecāku (runa ir tieši par mirkli, kad mazais jau ir piedzimis). Ir jāmaina ne tikai ieradumi, bet arī domāšana. Un nav tā, kas tas notiek dabiski - tā ir cīņa ar sevi un saviem hormoniem. Jo gribi vai nē, bet ja neesi paēdis, izgulējies vai ticis līdz wc, ir grūti nolikt malā savas pamatvajadzības. Jo zīdainis ir mazs egoists, kuram neinteresē, ka tu neesi izgulējies, vai paēdis. Un ne jau visi vīri strādā no mājām, kas tev var palīdzēt arī dienā, ne tikai vakaros. Jā, var atrast laiku paēst, jā var atrast laiku visam, bet tas vairs nav tā kā bija pirms tam. Man bija ļoti raudulīgs un nemierīgs zīdainis, tik pa rokām, man tas bija lielākais izaicinājums dzīvē. Ar laiku jau vnk pierod un paliek vieglāk. 😁 Bet pāri visam, bērns ir neizsakāma laime un dod uz dzīvi citu skatījumu. ❤️ Ne par ko negribētu mainīt tagadējo dzīvi, kurā ir bērns. Tik vai gribētu vēl vienu? Nezinu, varbūt ar laiku....

Man ir berns, un bus vel noteikti, jo es milu berninus loti. Es zinu, ka tas ir nenormals finansials un mentals ieguldijums, ir jabut loti stiprai pasai finansiali un mentali. Bet prieks manis ta ir visa pasaule. Es esmu loti gimenisks cilveks, un pati naku no gimenes, kur biju vienigais berns, vienmer biju sapnojusi par lielu gimeni.

To ir loti labi saprast, vai nu tu velies pilnigi ieguldities bernu kopiba un audzinasana, vai ari nevelies, un abi varianti ir labi, jo ja cilveks zin, ka berni vinam netik, tad labak ir nedzemdet, neka no sabiedribas nosodijumiem un jautajumiem uzbazigajiem 'kad bus berns' klausities citu uzskatus. Dzemdet tikai tapec, ka visi apkart to dara ir nepareizi. Es respekteju tos, kas pilnigi godigi pasaka iemeslus, kapec vini negrib bernus, un man liekas, ka musdienas sads cilveku skaits tikai pieaug. Musdienas vecaki noteikti ir uzmanigaki pret bernkopibu, loti daudzi 'auklejas', ne ta ka musu mammas, pat nezinu, ka apraksturot, bet var redzet, ka ir atskiribas paaudzees, un jaunie vecaki ir loti rupigi, gan finansiali, gan emocionali, lai viss berninam butu labi.

Nekad dzīvē neesmu vēlējusies būt māte, pat ne uz sekundes simtdaļu. Bet ja kādreiz bērnu sagribēšu, tad viņu adoptēšu. Būt stāvoklī un dzemdēt nebūšu ar mieru nekad.

Es negribēju bērnus līdz kādiem 30 gadiem.
Tā dzīvošana sev agri vai vēlu apnīk, dažreiz tas ir vēlu, ne visas var dzemdēt pirmo 40 gados. Un tad sākas jauns posms, kad jāpielāgojas jau piespiedu bezbērnu dzīvei vai jāmeklē citi risinājumi.

bumbu @ 18.01.2022 14:00

Man ir meitiņa. Burvīgs cilvēks.
Bet pastāstīšu par savām sajūtām pirms un pēc.
Tātad. Es negribēju bērnus. Es biju tā meitene, kas teica - nope, man nebūs. Es ceļošu, paņemšu suni no patversmes un viss. Man nepatika sveši bērni arī. Tad es satiku sava bērna tēti. Pirms tam man arī ir bijušas attiecības. Bet ar viņu es sajutu to, ka es gribu mazu cilvēku mums kopā. Tādu, kas izskatās pēc mums. Mēs daudz par to runājām. Bijām kopā divus gadus, kad paliku stāvoklī. Sākumā biju laimīga. Pēc tam sākas visas tās vecās domas.. es atceros, ka esot stāvoklī bija liels spiediens no citiem. Bijam ciemos , kur arī bija bērni, man teica, oo tev drīz būs savs, paturi, tev jau jāmāk utt. Un es atceros, ka man bija izteikta nepatika. Es vēl mammai teicu, a ja nu man nepatiks savs bērns. Viņa pasmējās un teica, ka viņai ar sveši nepatīk, bet savējie ir vislabākie un noteikti man patiks. Bet es tiešām nebiju baigi happy. Un tad dzemdību dienā. Man kaut kas saslēdzās. Es sajutu tādu mieru. Tādu laimi. Ka tūlīt satikšu SAVU meitiņu. Un tā bija. Neteikšu, ka uzreiz kā piedzima sajutu to saikni, jo dzemdības nav vieglas. Vairāk tā laime ir, kad tas beidzās un vairs nesāp. Bet kad bijām visi kopā palātā un ar draugu skatījāmies kā MŪSU meitiņa guļ. Ak. Nu to nevar izstāstīt un aprakstīt. ?
Protams, tas nav viegli. Būt par mammu. Ir daudz sava ego salaušana. Kas vispār nav slikti. Zinu, ka agrāk daudz par daudz domāju tikai par sevi. Tagad. Tā nevar. Un nemaz negribas. Jo paskatoties savai meitai acīs. Nu tur nav divu domu. Viņa ir pats labākais kas ar mani ir noticis.
Un ja kas, man vēljoprojām nepatīk īsti citi bērni. Un es apšaubu vai mums bus vēl bērni. Bet savu meitu es mīlu un mīlēšu.

Un vēl pieminēšu, ka nav tā, ka ienāk bērns un dzīve beidzās. Jā, tā nevar būt tāda pati, tas ir loģiski. Bet mēs, piemēram, vasarā daudz kur izbraukājām. Ar teltīm pie jūras, pārgājienos utt. Meitiņai tad bija gadiņš.
Un mājās arī varu atpūsties. Ieiet vannā viena. Paskatīties seriālu. Draugs ari pavada un grib pavadīt laiku ar savu bērnu. Kopā mēs arī daudz pavadām laiku.
Es nevaru iedomāties labāku dzīvi šobrīd.
Bet es piekrītu arī tam, ka ne visiem vajag bērnus. Standartā tāpēc , ka kāds saka, ka ģimene ir tikai tad ja ir bērns, tā nebūt nav. Ģimene ir arī tu un kaķis, vai tu un draugs, vīrs.
Katrā ziņā, jo vairāk cilvēki saprastu to, ka negrib bērnu un tas ir ok, jo mazāk nelaimīgu cilvēku mētātos šai pasaulē.

Man īstenība vispār nekad nav bijusi doma, ka es gribētu bērnus, vnk nav un viss, nedz kad man bija 18,20 vai 25 un tagad, kad 30 ir tepat. Vienkārši ir cilvēki, kam šis nav domāts, jo bērnus nevajag visiem un vienmēr.

Man ir meitiņa. Burvīgs cilvēks.
Bet pastāstīšu par savām sajūtām pirms un pēc.
Tātad. Es negribēju bērnus. Es biju tā meitene, kas teica - nope, man nebūs. Es ceļošu, paņemšu suni no patversmes un viss. Man nepatika sveši bērni arī. Tad es satiku sava bērna tēti. Pirms tam man arī ir bijušas attiecības. Bet ar viņu es sajutu to, ka es gribu mazu cilvēku mums kopā. Tādu, kas izskatās pēc mums. Mēs daudz par to runājām. Bijām kopā divus gadus, kad paliku stāvoklī. Sākumā biju laimīga. Pēc tam sākas visas tās vecās domas.. es atceros, ka esot stāvoklī bija liels spiediens no citiem. Bijam ciemos , kur arī bija bērni, man teica, oo tev drīz būs savs, paturi, tev jau jāmāk utt. Un es atceros, ka man bija izteikta nepatika. Es vēl mammai teicu, a ja nu man nepatiks savs bērns. Viņa pasmējās un teica, ka viņai ar sveši nepatīk, bet savējie ir vislabākie un noteikti man patiks. Bet es tiešām nebiju baigi happy. Un tad dzemdību dienā. Man kaut kas saslēdzās. Es sajutu tādu mieru. Tādu laimi. Ka tūlīt satikšu SAVU meitiņu. Un tā bija. Neteikšu, ka uzreiz kā piedzima sajutu to saikni, jo dzemdības nav vieglas. Vairāk tā laime ir, kad tas beidzās un vairs nesāp. Bet kad bijām visi kopā palātā un ar draugu skatījāmies kā MŪSU meitiņa guļ. Ak. Nu to nevar izstāstīt un aprakstīt. 😍
Protams, tas nav viegli. Būt par mammu. Ir daudz sava ego salaušana. Kas vispār nav slikti. Zinu, ka agrāk daudz par daudz domāju tikai par sevi. Tagad. Tā nevar. Un nemaz negribas. Jo paskatoties savai meitai acīs. Nu tur nav divu domu. Viņa ir pats labākais kas ar mani ir noticis.
Un ja kas, man vēljoprojām nepatīk īsti citi bērni. Un es apšaubu vai mums bus vēl bērni. Bet savu meitu es mīlu un mīlēšu.