Izkāpšana no komforta zonas

Aa un jā, es parasti, ja apņemos pārkāpt komforta robežu, tad sevi noskaņoju uz to, ka nu labi, šī ir viena no miljons dzīves izvēlēm un ja es būšu kļūdījusies vai apkaunojus sevi(piemeram, publiskajā runā, pasakusm nešķitīsu intersanta sarunu biedrene, jutīšos neerti), tad tas tāpat uz īsu laiku. Nāks citi sūdi, sos cilveki aizmirsis un es pati arī :D un ka sakās - labak izdarit, neka nožēlot....
Bet nu ne vienmer tāda domāšana strādā, jo bailes mēdz uzvarēt

Katru rītu, atbraucot uz darbu, nākas izkāpt no savas komforta zonas. Arī es esmu introverts, taču darbs ir tieši saistīts ar komunikāciju un pastāvīgu atrašanos cilvēku burzmās!
Manā gadījumā, tā "izkāpšana" nekad neko īpašu manā dzīvē nav izdarījusi. Es vienkārši izdaru savu darbu, izpildu savus pienākumus. Kā es to visu izdaru? Vienkārši saņemos, jo man nav izvēles. Sakožu zobus un daru, izliekos, ka esmu ļoti sabiedriska un kontakts ar cilvēkiem mani nebiedē😁
Vienīgais, es neesmu īpaši apdomīga. Ja man tiek piedāvāta kaut kāda iespēja, kurai es redzu perspektīvu, es piekrītu. Es apzinos, ka es to darīšu ar sliktu dūšu, sasvīdušām plaukstām un trīcošām zarnām, bet es darīšu, lai man vēlāk nebūtu sev jāpārmet sava muļķība. Es pieņemu, ka manī nostrādā apziņa, ka es jau sen vairs neesmu bērns, ka es esmu pieaugusi sieviete un man arī ir jāuzvedas attiecīgi. Es nevaru atļauties no visa bēgt, baidīties un slēpties🙃

Vienīgā vieta, kur tas varētu būt ir darba vieta, kad no vadības puses tiek pieņemti kārtējie neloģiskie lēmumi, kuriem centies spuroties un negribi pieņemt pats. Bet beigās nākas 😒

Es regulāri kāpju laukā no komforta zonas, man ir tāds darbs. Agrāk bija grūtāk, tagad jau palicis vieglāk, droši vien vienkārši tāpēc, ka viss nekomfortablais ar laiku un pieradumu arī kļūst ērtāks.
Man šķiet, ka tā izkāpšana tā pat ir spēle 50/50, vai nu tas nesīs kādu labumu, vai jutīsies kaut kādā mērā slikti, varbūt vienkārši neitrāli :D
Dažreiz saņemos aiziet uz kādu pasākumu, kur liekas, ka jutīšos neērti, un ko neteiksi - visu vakaru jūtos neērti un gribu prom :D Citreiz līdzīgā situācijā iepazīstu superīgus cilvēkus, un pēc tam priecājos, ka piedalījos. Ar darbiem tas pats.
Laikam jau tāpat labāk ir pamēģināt, arī ja ir tikai 50% iespēja, ka izdosies, nepamēģinot neizdosies vispār. Vienīgi tie otri 50% bieži vien ir kauns par sevi kādu nedēļu haha

Darba dienās auto vietā esmu izvēlējies sabiedrisko transportu.
Apnika tā mīcīšanās ikdienas korķos un apātiski lēnā mašīnu kustība.
Kā izrādās laika zaudējumi ir tikai 10-15 minūtes.

Laikam jau tāpat labāk ir pamēģināt, arī ja ir tikai 50% iespēja, ka izdosies, nepamēģinot neizdosies vispār. Vienīgi tie otri 50% bieži vien ir kauns par sevi kādu nedēļu

Piekrītu, ka reizēm sekas ir kauns par sevi kādu nedēļu. Man tā parasti ir, kad stumj kaut kur runāt, es nodomāju, ak nu labi, jāizliekas drosmīgai, kas jādara, tas jādara, pietiek begt.. un tad pēc tam, kad izdarīts domāju, ka ieguvuma man nav, jo vēl nedēļu dzīvosu kaunā par ro kā un kas izklausījās, lai gan runājot ar cilvēku no malas teica, ka nebija traki, ka neizskatījās, ka satraucos, bet nu iekšēji viss vārīja un pēc tam slikta pēc garša.
Tāpat par pasākumiem, man nepatik iet kaut kur, kur būs jārunā(kaut vai kompānija), jo tas man lik liktos neērti - sajuta ka nezinu kā stāvēt, kur rokas likt un ko teikt. Ahh.
Tāpēc esmu pasākusi iedzert pirms stresains notikuma... it ka nevajadzetu ta radināties, bey parasti vienmēr pirms kaut kur iet, kur cilvēki, es iedzeru 2 vina glāzes, ja ir tāda iespēja vai ielieku somā kādu mini ruma pudelīti(bet to tiešām mini, minic nezinu, tur varbut kādi 30 ml tikai) :D nu nevaru es runāt ar cilvēkiem, baile, bet ja iedzeru, tad ir ta neliels atslābums ub es vairs bedomāju par žestiem, to kā izklausos, ko padomās... protams, uz darbu ejot nedzeru, bey ta uz citiem pasakumeim vai kadam ballēm jā

Ah un jā iedzeršana attiecas uz kompānijām ar nepazistamiem cilvekiem, publisko runu utml. Ja kompānija ir vairaki labi zināms cilvēki, tad kaur kā nesatraucos, drošība

Naktsputns, es arī iedzeru pirms publiskās runas vai jebkādas uzstāšanās. Nu es savādāk nevaru, jo pat ja man vienkārši pēc publiskās lekcijas vai kursiem kādiem pasaka pateitk atsauksmi skaļi, tad man dūša papēžos. It kā nolažot maza iespēja, jo tāpat visi saka kko formālu kā bija interesnari, noderīgi, paldies, bet nu pat ta man sagādā grūtības, jo iedomas, ka visi skatās un domā par to, ko teiksi....
Tāpēc es emsu iemācījusies nospraust kur gribu un kur neggribu kāpt no komforta zonas. Uzstāties publiski negribu, jo ieguvumus nejūtu, pat ja nākotnē uzlabotu prasmes, zaudējumi lielāki.... bet ja es domāju par kait ko ka varetu un arī nevaretu, nevaru izšķirties, tad visbeižak izšķiros, ka varetu mēģināt un tad aizmirst to visu, ja nesanāks

Līdz 30 viss, ko darīju, bija - psrs audzināšanas iespaidā un mistisku mērku vārdā - kāpt ārā no komforta zonas. Tagad pārsvarā relaksēju, lieki sevi neapgrūtinot. Jūtos ievērojami labāk.

miss_grape @ 10.01.2022 15:11

Līdz 30 viss, ko darīju, bija - psrs audzināšanas iespaidā un mistisku mērku vārdā - kāpt ārā no komforta zonas. Tagad pārsvarā relaksēju, lieki sevi neapgrūtinot. Jūtos ievērojami labāk.

Intesanta atziņa :)
Jo pašlaik esmu bišķi apsēsta ar mantru - sevi jāizaicina un jākāpj ārā no komforta zonas, lai būtu pašizaugsme.
Un tad esmu es, kura katru reizi streso, ja ir kāds piedāvājums/iespēja un beigās nevar zinat, varbūt tai izkāpšanai no komforta zonas sekos nedēļu ilga morāle sev...
Man ir vēlme būt labākai, bet reizēm sķiet, ka tā cens ir par augstu un varbut labāk dzīvot kā ir, nevis lekt augstak par pakaļu

Es esmu atmetusi visu to kāpšanu no komforta zonas
Jā, darba tev ir jākomunicē ar cilvēkiem, tur neko nepadarīsi, bet uzņemties kāpšanu no komforta zonas brīvprātīgi es mepraktizēju...
Pirms dažiem gadiem drauga pierunāta, sāku darboties kādas partijas jauniesu organizācija, iestājos, viņiem bija dažādi passkumi - sapilces, atveros, ka arī debašu turnīri uc. Protams, noderīgas prasmes un tā, bet pēc pusgada es izstājos, jo man tas radīja milzīgu stresu un paņēms laiku gatavoties, cilveki nebija slikti, pieņēma, bet es pati visu laiku jutos vieglā panika un kad runāju, tad lielā panikā. Pēx tsm vēl nedēļām domāju par to ko pateicu ne tā, kā izskatījos uc. Es vienkārši nekad sevi neessmu redzejusi politikā un sapratu, ka jega man nākt, ja viss ko satieku ir jauni domubiesdri, ko var satikt citur, kur nab ta jāupurējas? Tur bija jaunieši, kuri reālingribeja iet politikā un nopietni ar to nodarboties, tad es redzu tam jēgu, bet ne atnākt un labi pavadīt laiku, jo beigās strsss..
Ar to es gribēju pateikt, ka ir atkarigs kas ir kāpšana no komforta zonas.... un vai tas tev ko var dot.... kāpt no komforta zonas izaicinājuma pēc vairs nekāpju
Vispār, uzskatu, ka pasaule vienkārši rada iespaidu, ka visi to vien dara kā nodarbijas at pašizaugsmi. Tā mantra visas gramatas un raidījumos tiek skandēta un patieisba es ar pašizaugsmi saprotu ko citu - nevis mocīties un stress dzīvot diedienā, jo kāds iedomājies, ka to tev jāprot, ber gan pašizaugsme ir darīt to, kas tev patik - kaut vai iet pastaigas regulārs. Tas arī ir labi proekš tevis un nevajah darit “lielas lietas”

Ja agrāk "izkāpt no komforta zonas" man asociējās tik vien kā ar pieklauvēšanu pie skolas direktores durvīm, lai uzdotu jautājumu, paceltu roku, jo zinu pareizo atbildi, bet kauns runāt klases priekšā (domas par izgāšanos) vai veikalā uzrunātu svešu cilvēku (pārdevēju) un lūgtu pēc palīdzības, tad tagad jau tā ir ikdiena. Protams, nekad nejūtos pilnībā ērti, ja jāuzrunā svešinieki, taču šobrīd spēju pielāgoties. Arī mana darba ikdiena saistīta ar sadarbību, kurā svarīga publiskā runa, acu kontakta izveide. No malas varbūt cilvēki nemaz nepateiks, ka dziļi sevī esmu noslēgta, taču darbu veicu ar pilnu atdevi, lai arī cik ļoti man tas nepatīk. Kad tas patiesi sāks traucēt, sevi pažēlošu un meklēšu citas darba iespējas, jo nav darba diena jāpavada mūžīgā stresā.
Visa veida avantūrām, piedāvājumiem (lielākoties darba ziņā) jau sākotnēji izvērtēju plusus un mīnusus. Lai gan bieži sanāk piekrist arī tam, ko nevēlos (ahh, grūti pateikt "nē"), lielākoties arī tie nevainagojas ar panākumiem. No vienas puses cenšos, iegūstu pieredzi, taču no otras grauž, ka nekas nesanāk.
Bieži izkāpšana no komforta zonas man saistās ar jebkāda veida pretrunām pret savu rīcību - auto vadīšana, dziedāšana, šad tad arī ar negatīvas taisnības pateikšana un citas lietas, bet kuras reizēm dzīve piespiež darīt.

Ja ir tā vērts, tad jau var pacensties. Jo vairāk kāpsi ārā, jo vieglāk adaptēsies un mazāk stresa radīs citas līdzīgas situācijas. Bet ja ar gariem zobiem jādara kaut kas, tad labāk nevajag.

Pirms diviem mēnešiem paņēmu suni, kucēnu. Lielāku izkāpšanu no komforta zonas nevaru iedomāties! 😀

gamba @ 03.09.2022 23:54

Ja ir tā vērts, tad jau var pacensties. Jo vairāk kāpsi ārā, jo vieglāk adaptēsies un mazāk stresa radīs citas līdzīgas situācijas. Bet ja ar gariem zobiem jādara kaut kas, tad labāk nevajag.

piekrītu iepriekšminētajam. pati esmu introvertas dabas cilvēks un bieži vien komunicēšana ar nepazīstamiem cilvēkiem izraisa stresu :D tomēr šogad esmu sevi izaicinājusi drusciņ "pārkāpt sev pāri" un iesaisties jauniešu klubiņā. sākumā uztraucos kā būs utt., bet nenožēloju, ka nolēmu tur piedalīties.. :) darot kopā dažādas saliedējošas aktivitātes bija iespēja iepazīties tuvāk ar pārējiem un forši pavadīt laiku. nav nekāds diži lielais sasniegums, bet tas mani motivē vairāk izaicināt sevi un izmēģināt ko jaunu.

Arī es esmu viens no introvertiem, ja būtu savā komforta zonā, tad dzīvotu kaut kur dziļos laukos, satiktu tikai pašu tuvāko ģimeni un būtu laimīga. 😁 Bet diemžēl tā tas nestrādā, jāiet uz darbu, reizēm sanākt kontaktēties ne tikai ar ierastajiem kolēģiem, bet arī ar klientiem. Formā sevi jāuztur, tas nozīmē, ka atkal jāiejūtas svešā kompānijā utt.