Sveiciens visiem Jaunajā gadā!
Ar draudzeni esam pazīstamas no skolas laika, esam bērnības draudzenes. Vienmēr dēvēju viņu par labāko draudzeni, jo visi piedzīvojumi, smiekli, bēdas tika dalītas ar viņu. Pēc vidusskolas absolvēšanas abas uzsākām studijas dažādās pilsētās, tāpēc satikšanās reižu skaits saruka, kaut arī sazināmies regulāri.
Skolas laikā bijām apzinīgas, vienmēr mācījāmies teicami, bet nebijām īpaši pieprasītas un puiši uzmanību īsti nepievērsa.
Kad uzsāku studijas, man parādījās arī pielūdzēji, attiecības utt., bet draudzene savas pirmās attiecības izveidoja pirms pāris gadiem.
Šobrīd attiecībās esmu 3,5 gadus, viņa ar savu vīrieti ir apmēram 2 gadus kopā.
Septembrī viņš bildināja manu draudzeni, vasarā būs kāzas.
Protams, esmu priecīga, viņi tiešām ir skaists pāris, bet manī ir kaut kāds... rūgtumiņš, neliela skaudība.
Ar savu dzīvi ikdienā esmu apmierināta. Protams, vienmēr var vēlēties labāk, bet tomēr. Ar savu vīrieti esam apsprieduši nākotnes plānus, ģimenes veidošanu, viņš arī vēlas kaut kad apprecēties, bērnus, redz mani kā savu sievu, bet pagaidām neraujas precēties, kāzas neuzskata par prioritāti, kā arī šobrīd primāri ir citi mērķi, kur ieguldīt finanses.
Un, kad draudzene pateica, ka ir saderinājusies, manī bija ne tikai prieks, bet arī rūgtuma sajūta, jo saprotu, ka es kāzas tik drīz iespējami arī nesagaidīšu, jo, kā minēju, ir citi mērķi, draugs šobrīd īsti nevēlas precēties, nav īstas stabilitātes, jo dzīvokli īrējam, ir mērķi, kuri ir sasniegšanas procesā. Tāpat arī citos aspektos redzu, ka viņi savā karjerā, finansiālajā stāvoklī ir sasnieguši kripatiņu vairāk. Un, salīdzinot ar manu vīrieti, redzu, ka viņas vīrietis draudzeni lolo un sargā vairāk kā mans vīrietis mani. Manās attiecībās nav tik daudz romantikas, gādības, siltu vārdu, bet vairāk racionālu darbību, praktikas, humora utt. Mēs esam tie, kuri vairāk iesmej viens par otru, nevis rīko vakariņas sveču gaismā. Bet ikdienā man arī gribētos vairāk mīļuma, siltu vārdu utt.
Laikam, lai cik ļoti negribētos to atzīt, bet, salīdzinot savas un draudzenes attiecības, redzu trūkumus savās attiecībās, dzīvē, kā arī saprotu, ka pati savas precības diez vai tik drīz sagaidīšu, tāpēc iezogas tās rūpes un šaubas.
Un arī jūtos vainīga, ka man prātā ir šādas domas attiecībā uz draudzeni, kura ir mans mīļais cilvēks daudzu gadu garumā.
Protams, katrai ir sava dzīve, manā arī ir daudz labā, salīdzināt nav labi utt.
Laikam šo bažu, rūgtuma sajūtas pamatā ir nepiepildītas cerības, vēlme sasniegt vairāk, šaubas par nākotni. Galvenais, ka mana dzīve ir laba, tikai, redzot, ka citi spēj sasniegt vairāk, saprotu, ka savā dzīvē nezinu, cik ātri sasniegšu, ko vēlos. Ja es nesalīdzinātu sevi ar citiem, tad arī nerastos šaubas.
Ko vēlos dzirdēt?
Nezinu. :D Vai kādam ir gadījies līdzīgi, kā tikt tam pāri? Vai šīs sajūtas parāda, ka esmu slikta draudzene, ja neprotu pilnvērtīgi priecāties par viņu? Saprotu, ka, ja kaut kas neapmierina, tad tas ir jāmaina. Bet, kad redzu, kā citi precas, tai skaitā arī mana draudzene, nedaudz krītas pašvērtējums, ir nepatīkami, jo arī to vēlos, bet tik ātri diez vai tas notiks. Attiecības ar savu vīrieti ir labas, kopumā nesūdzos, jūtu, ka viņš mīl mani, kā arī es viņu.
Vecums mums visiem ir ap 25, kur +/- ir 2-3 gadi.
1318
