Iemīlēt sevi

Tā kā jau tu pati raksti... neviens nav ideāls.. un to ir jāatceras. :) Aiz katra veiksmīga cilvēka stāv bailes, simtiem mēģinājumu, neizdošanās utml. Ir labi gribēt būt labākai, bet jāapzinās arī to labo, kas tev ir. Nu labi, banāli - bet tev ir rokas, kājas, tu vari dzīvot un īstenot savu potenciālu. Kādam pasaulē tā nav. Un arī plašāk domājot, tev noteikti ir labās īpašības... katram cilvēkam tādas ir. :) Un tās arī jācenšas izcelt.
Jāsakārto galva. Atceros sevi 18-19 gados. Man īsti draugu nebija, tikko pabeigusi skolu, sāku studēt uz bumu(nezināju vai patiks, bet gribēju prom no vecākiem). Es šausmīgi sabijusies, nepastāvīga, viegli ietekmējama... citu spiediena rezultātā izveidoju pirmās attiecības 19 gados un aplauzos.. centos dzīvot pēc citu standartiem un bija tikai sliktāk.. tad vienā dienā sapratu, ka es negribu būt niecība, negribu nevienam izdabāt, bet gribu dzīvot sev.. drīz vien otrā kursa beigās atradu darbu, man iepatikās darbs.. kļuvu finansiāli neatkarīga, varēju atļauties ceļot viena, ko iespēju robežās darīju, varēju atļauties sev kādu dārgāku apģērba gabalu.. sāku nodarboties ar sportu(sākumā gāju garās pataigās, tad skrēju, beigās uz sporta zāli, ko tagad nedaudz esmu pārtraukusi). Izveidoju arī drīz vien romantiskas attiecības, lai gan par to nedomāju, tas vienkārši notika ''dabiski'' un tagad jā, es varu teikt, ka sevi mīlu. Protams, es gribētu labāku augumu(vienkārši sportiskāku, tvirtāku augumu), gribētu iemācīties vēl labāk angļu valodu, gribētu iemācīties gatavot saldos ēdienus, jo tie vienmēr nesanāk.. gribētu, lai man ir garāki mati(nogriezu pirms pāris mēnešiem un nožēloju), gribētu es iemācīties publiski uztāties, jo vēl joprojām šermuļi pārskrien, kad jārunā publikas priekšā un mute sausa, gribētu mazāk stresot tāpat kā tu, daudz ko es gribētu... bet saprotu, ka tas, kas man jau ir arī ir daudz. :) Un ne vsi

Nemīlu sevi un nezinu kā tas ir vienkārši sevi pieņemt ar saviem trūkumiem un noticēt, ka esmu laba tāda kāda esmu, vienalga par kādu laika termiņu ietu runa. Man ir ļoti slikts ieradums sevi salīdzināt ar citiem un pēc tam šaustīt sevi par to ka neatbilstu kaut kādiem vispārējiem skaistuma standartiem. Draugs mani mīl tādu kāda esmu un tas mani priecē, saka ka esmu labākā un skaistākā. Ikdienā nedomāju par saviem mīnusiem un trūkumiem, bet fokusējos un esmu pašpārliecināta par savām darba spējām, zināšanām un to pielietošanu darbā. Par visu pārējo - fake it till you make it

Starp citu, mazāk domā, ko citi padomās par tevi. Tas ir visbiežākais iemesls kāpēc sevi nemīlam. :)
Lauris Reiniks nesen bija tvītojis, ka jāatcerās skaitļi 18-40-60. 18 gados tu satraucies, ko par tevi padomās citi, 40 gados tev vienalga, ko citi par tevi domā un 60 gados tu saproti, ka neviens par tevi nedomā un nekad nav domājis.
To arī novēlu - mazāk domāt par citiem un sevi salīdzināt, bet iemīlēt pašai sevi,

Pati atbildēji un acīmredzot esi pārāk prasīga pret sevi.
Bet beigās uzstādot sev augstus mērķus, nevis sasniedz augstas virsotnes, bet nobīsties no neizdošanās, kam seko sevis šaustīšana, kas nu patiesi neiet kopā ar sevis mīlēšanu. Ieteiktu nolaist to latiņu zemāk, nedzīties pēc perfektuma, sabiedrībā uzstādītajiem standartiem un svešām dzīvēm. Ieteiktu atļaut sev būt tādai, kāda esi, ar visiem trūkumiem. Baudīt mirkli un katru dienu jeb TAGADNI, tik daudz nedomājot un neoiespringstot uz nākotni. Jo tāpat viss dzīvē notiks tā kā tam jānotiek, un kolīdz pārstāsi stresot, tik daudz domāt, sevi šaustīt un analizēt, dzīvē visapkārt viss taps skaidrāks. Un pati sapratīsi, ko Tu pa īstam gribi vai negribi un kas Tev ir vai nav vajadzīgs.
Es sevi ļoti mīlu. Agrāk nemīlēju, līdzīgi kā Tu. Bet ar laiku noticēju sev, pārstāju šaustīt, un tā arī dzīvē viss sāka izdoties. Es sevi ļoti pieņemu tāda, kāda esmu, man vispār patīk plūst pa dzīves upi un vienmēr ieklausīties savā intuīcijā vai sirdsbalsī, kas nekad nemelo.
!!! Galvenais nešausti sevi, bet kad nāk atkal tādas domas virsū, dzen kā ar mietu projām, apzināti sāc koncentrēt uzmanību un domas uz kaut ko citu. Ar laiku smadzenes pieradīs, un Tu pārstāsi sevi šaustīt.
Palutini, iepriecini sevi, parūpējies par sevi, pasaki sev biežāk spogulī kādu komplimentu. Tu esi sev pati vissvarīgākais cilvēks un sev vislabākā, nedari pāri savai dvēselei. Dzīvei ir jau savs plāns priekš Tevis, Tev atliek tikai nedaudz vairāk ļauties.

Esmu ceļā uz sevis mīlēšanu, to lēnām un prātīgi apgūstu. Daudz palīdz psihologs un pašas iekšējās pārdomas, komunikācija ar "iekšējo bērnu". Cenšos būt pret sevi saudzīgāka, kas, protams, ir ļoti grūti, jo lielāko daļu dzīves neesmu sevi žēlojusi vispār.
Viss notiek ļoti lēnām, ir "kritieni", ir daudz šaubu, brīžiem liekas, ka sevi mīlēt nav jēgas, bet ir jau gan.
Es arī šobrīd esmu viena, jo prāts saka, ka tā ir labāk. Zinu, ja klausītu sirdij, noteikti ātri uzkāptu vecajiem grābekļiem, tāpēc mēģinu koncentrēties uz sevi, nevis sapņot par to, kā mani mīlētu no ārpuses.
Man liekas, ka ir jāiziet cauri lieliem s#diem, lai tā kārtīgi saprastu, ka ir laiks sevi iemīlēt. Nu, vismaz man tā bija. Galvenais ir nepadoties un to kanti noturēt. Kaut pēdējiem spēkiem. Sevis dēļ. 💛

Man ļoti patīk Silvera-tev viss izdosies, arī teksta autorei ❤❤❤

Aj ar sevis iemīlēšanu nav tik vienkārši es ar sevi strīdos 😄sevi lamāju bieži😃man visu laiku vajag uzmanību un atzinību, ja nē jūtos nevērtīga

Es daudz ko tiecos sevi uzlabot, bet neskatoties uz to, kopumā jāsaka, ka sevi mīlu. Ja, man ir savi insecurities un nav tā, ka nezinu savus trūkumus. Bet mīlestību pret sevi izpauzu katru dienu un tiešām daudz sevi lutinu. Bet tādas absolūtas mīlestības pret sevi manuprāt ir utopija, var tikai nedaudz tam tuvināties. Pamata mīlestība pret sevi man ir, bet ja attiecību jautājums būtu sakārtots tad mīlētu sevi noteikti vēl vairāk.

didii5 @ 02.01.2022 21:31

Man ļoti patīk Silvera-tev viss izdosies, arī teksta autorei ❤❤❤

Paldies, Didī, tev arī izdosies! 🥳 Mums visām izdosies, mēs esam foršas!