Viss sākās, kad 2019. gada janvārī es iepazinos ar meiteni centrālā stacijā. Mēs sākam satikties, bet mums nebija kur pabūt vienatnē, jo viņa dzīvoja ar mammu un bērnu, bet es ar vecāko brāli. Lai nevienam neradītu neērtības, es sāku izīrēt diennakts dzīvokļus. Tas bija diezgan dārgs prieks, jo par vienu nakti es maksāju aptuveni €100. Ļoti drīz es iekūlos ātrajos kredītos. Tad es saku domāt, ka varbūt būtu labāk tomēr izīrēt kaut ko uz ilgāku laiku. Atceros kā šodien: mēs sēdējam ar meiteni Tokyo izbaudot vienu no pēdējam aizejošas vasaras dienām un es viņai sāku stāstīt, ka tiklīdz dabūšu paaugstināmu darbā,
varēšu izīrēt viņai ar bērnu dzīvokli Jaunā Teikā, un pēc tam katru vakaru ienākšu pie viņas pirms darba padzerties kafiju. Meitene teica, ka tas ir pats smalkākais piedāvājums dzīvot kopā, ko viņa esot savā dzīvē dzirdējusi. Es atbildēju, ka tas nav mājiens dzīvot kopā, un pajautāju ko viņa domā par dzīvi Jaunā Teikā. Tā atbildēja, ka viņai būs neērti tur dzīvot, neskatoties uz to, ka viņai darbs centrā. Kāpēc, izbrīnījos es. „Jo man vajadzēs agri celties, lai aizvestu bērnu uz bērnudārzu”, atbildēja meitene. Pēc kāda laiciņa es sāku meklēt dzīvokļus mūsu rajonā un vienu nakti sēžot pārtraukumā uzduros uz tikko izlikto sludinājumu,
kur kāds cilvēks piedāvāja izīrēt dzīvokli tieši tajā pašā mājā, kur dzīvoja mana draudzene ar savu mammu. Es nodomāju, ka tā ir zīme no augšas un uzreiz uzrakstīju īpašniekam. Man par pārsteigumu, viņš atbildēja man jau pēc piecām minūtēm neskatoties uz to, ka uz pulksteņiem bija jau pustrīs nakti. Šādējādi es kļuvu pirmais rindā un beigās noīrēju šo dzīvokli. Bet tikko tur ievācas mana draudzene, viss sāka saiet grīstē. Pirmkārt, draudzene pārstāja pa brīvdienām atdot savu puisēnu vecmammiņai un vectētiņam, kā viņa to darīja agrāk, kad mēs satikāmies ar viņu diennakts dzīvokļos.
Uz manu jautājumu „vai viņš paliks ar mums filmas skatīšanas laikā”, tā atrūca, ka bērns nevienam nemaisa, izlemjot mūsu abu vietā. Mūsu pirmajās brīvdienās jaunajā dzīvokli, es saprotot, ka draudzene visu dienu tagad būs mājās ar bērnu un vairs neatdos to vecmammiņai un vectētiņam, paēdu no rīta viņas pagatavotas brokastis un uzreiz aizgāju pie sevis, jo negribēju pavadīt laiku trijatā. Vairs todien es pie meitenes neiegāju. Naktī viņa man atsūtīja īsziņu, ka viņai ir ļoti sāpīgi un vientuļi manas uzvedības dēļ. Šādējādi es sāku pie viņas palikt uz nakti visas nedēļas garumā. Bet drīz viņai sagribējās vairāk:
kad vienudien es – pirms tam pabrīdinot, ka aiziešu mājās paskatīties filmu – aizsēdējos līdz pusdesmitiem vakara, spēlējot spēles, draudzene sāka zvanīt un teikt, ka tā ir pēdēja reize, kad es tik vēlu atnāku. Šajā brīdī sākas pandēmija un man izkrīt iespēja beidzot nakšņot pie sevis – sakarā ar dažādo publiska transporta reisu atcelšanu es teicu draudzenei, ka būšu mājās tikai pēc pusnakts un tā ka es negribu viņu un bērnu modināt ar zvanu namrunī, es iešu uzreiz pie sevis. Tajā pašā laikā es sarunāju, lai mani palaiž no darba nedaudz agrāk. Rezultātā es biju šokolādē, jo jau vienpadsmitos vakara biju mājās pie sevis,
kur es taisīju sev omleti un spēlēju datorspēles pēc grūtas darbadienas. Beidzot es arī sāku normāli izgulēties, jo varēju neviens netraucēdams gulēt līdz pat desmitiem rīta. Ar meiteni tas bija neiespējams, jo viņa jau septiņos cēlās uz darbu, bet brīvdienās gulēt traucēja viņas bērns. Bet diemžēl drīz mana laime izbeidzas, jo es atkal pārgāju strādāt nakts maiņās. Vienīgais, kad man izdevās vēl dažas dienas pabūt pa nakti pie sevis, bija kad es vasarā saslimu. Es toreiz teicu draudzenei, ka man varbūt kovids un es negribu viņu ar bērnu aplipināt ar šo draņķi, tāpēc es būšu pie sevis, kamēr neizārstēšos. Dieniņ, nekad nebiju domājis, ka būšu
tik priecīgs slimot! Jūnija sākumā mēs ar meiteni aizgājām uz viņas draudzenes kāzām. Nākamajā dienā es pajautāju viņai, ko laulība deva Igoram.
- Nu kā, viņš tagad ir atbildīgs par Marinu. Viņam par viņu ir jārūpējas.
- Un līdz šim viņš par viņu nerūpējas? – iesmejos es.
Draudzene tā arī neatbildēja neko sakarīgu šajā sakarā, bet jau pēc nepilna mēneša uzrakstīja man uz WhatsApp’u, ka arī grib precēties. Kad es viņai pateicu, ka zīmogs pasē neko nedod, viņa pateica, ka gadiem dzīvot kopā ar vīrieti bez laulības ir pazemojoši priekš sievietes – it ka to dara tikai palaistuves. Meitene arī piebilda, ka gatavo man pusdienas uz darbu un mazgā kreklu, bet man ir žēl viņu aizvest uz dzimtsarakstu nodaļu. Tā es piekrītu ar viņu aiziet uzrakstīt iesniegumu par laulības noslēgšanu. Mana draudzene tā gribēja lai mēs tur aizietu, ka neskatoties uz to, ka tajā dienā man bija temperatūra ap 39° un
es pie tam vēl biju tikko nostrādājis desmit stundu maiņu, viņa vienalga aizveda mani uz dzimtsarakstu nodaļu. Atceros, ka sēdēju tur un vienā brīdī gandrīz pazaudēju samaņu. Bet ir jāatdod viņai cieņu un pateikt, ka draudzene visas izmaksas sakarā ar laulības reģistrēšanu samaksāja no savas kabatas. Mūsu nākamai – jau izšķirošai vizītei uz dzimtsarakstu nodaļu – bija jābūt septembrī, bet es sapratu, ka tajā dienā nepaspēšu pirms dzimtsarakstu nodaļas apmeklēšanas aiziet uz barberšopu un piezvanīju, lai pārliktu laulības reģistrāciju uz citu laiku. Man teica, ka vienīgas tuvākais laiks ir tikai oktobrī. Es piekritu, bet mana draudzene
gan pēc tā nevarēja gulēt visu nakti, jo viņai sāka likties, ka es mēģinu attālināt tik gaidīto notikumu un beigās vispār pārdomāšu precēties. Kamēr visi gaidīja liktenīgo datumu, meitene nopirka mums gredzenus un sev kāzu kleitu. Es savukārt pasūtīju no ASOS tērpu, kuru pēc tam aizsūtīju atpakaļ, saņemot savu naudiņu, un izmantoju savu fotosesijas dāvanu kārti. Vienīgais par ko es samaksāju, bija VIP-galdiņš VIOLET’ā par €600. Bet beigās iznāca viens sviests. Viens no draugiem piedzirdījās un citi viņi aizveda mājās. Mēs palīkam ar sievu vieni pirms vēl bija viens. Bet vēl pēc stundas atnāca policija ar suņiem un visus izmeta ārā
toreiz valstī darbojošos COVID-19 ierobežojumu dēļ. Menedžeris, kad es rezervēju to galdiņu, apsolīja mums vēl fočenes, bet beigās neviens tā arī mums tas bildes neatsūtīja – vienkārši teica, ka vairs nav viņu. Savukārt, jau nākamā nedēļā pēc kāzām sieva sāka mani zāģēt par to, ka es pēc savam naktsmaiņām eju gulēt pie sevis. Es teicu, ka pēc naktsmaiņām negulēšu pie viņas, jo viņai ir bērns, bet es gribu normāli pagulēt. Beigās viņa sāka raudāt, teica, ka tā nav mana vaina, ka problēma ir viņā un, ka viņa ies pie psihologa. Pagāja pirmais laulības dzīves mēnesis un man darbā apstiprināja atvaļinājumu. Es izlēmu izlikties, ka
braucu uz darbu, bet pats pēc tam iet pie sevis, lai tur sēdētu visu nakti pie sava datora. Bet man negribējās baigi ņemties ar visu to avantūru un es pat neuzvilku sev savu darba uniformu. Savukārt, kad es sāku smieties, ka drīz braucu uz darbu, sieva visu saprata un sāka raudāt, ka es viņai meloju. Trīs stundas viņa raudāja, lūdzot mani nepamest viņu, un trīs stundas es viņai teicu, ka visu saprotu, bet vienalga iešu pie sevis, pēc katras stundas piebilstot: tagad es atgriezīšos nevis divos, bet trijos, jo pagāja stunda, kamēr es tevi klausījos. Beigās sieva neizturēja un pati mani padzina ārā, skaļi aizcirtot durvis aiz sevis.
Es aizgāju mājās un sāku mums meklēt psihologu, jo pa šo visu mēnesi, ko sieva teica, ka aizies pie speciālista, viņa pat nav meklējusi nevienu.
1072
