Pārmaiņas-stress

Tas ir tikai normāli, ka ir stress pirms pārmaiņām. Psiholoģiski jau nevienam īsti negribas līst ārā no savas komforta zonas, bet nu kaut kā jau jāaug :)
Atceries, ka studijas un kojas nav nekāds nāves spriedums. Ja nepatiks - vienmēr var doties projām un meklēt ko citu. Bet, lai to saprastu, vajag sākumā pamēģināt. Vienmēr var aizbraukt atpakaļ mājās. Latvijā grūti atrast vietu, uz kuru nevar aizbraukt no Rīgas pāris stundu laikā, ja ļoti sagribas vecākus vai ierasto vidi.
Mana pieredze - pārvācos studēt citā valstī. Neteiktu, ka bija stress, jo es tam visam diezgan pragmatiski piegāju. Nedomāju par to tā, ka man visa dzīve mainās, vienkārši 'braucu mācīties' un tad soli pa solim pie visa pieradu un domāju, ko un kā tā darīt uz priekšu. Protams, ir bijušas līdzīgas sajūtas. Piemēram, pirms darba intervijas, kad uznāk stress un liekas, ka es vairs negribu ne darbu, ne interviju, bet nu tad es ar sevi parunāju, padomāju, kas tieši uzdzen to stresu, pasaku "sieviete, saņemies" un kaut kā jau tieku galā.

Ah, kur tie laiki! Atdotu visu, lai to vēlreiz piedzīvotu!
Man nebija toreiz stress, drīzāk patīkams satraukums un nedaudz šaubas vai spēšu, patiks. Man arī bija spiediens no vecākiem, jo vecākiem nepatika mana studiju izvēle, nepatika, ka es uz Rīgu, jo “topat” var apgūt tuvāk, viņi domāja, ka es nespēšu patstāvīgi dzīvot un drīz atskriešu mājas. Varbūt tāpēc bija spīts, nezinu.
Sākumā viss likās jauns. Kojas(iepriekš nebiju dzīvojusi atseviski), istabas biedrene ar kuru jāsadraudzējas, jaunas sejas universitātē, cits mācību plānojums... bet pamazām pieradu un man pat ļoti iepatikās!! Nopietni!! Nodzīvoju kojās visus 3 baklaura gadus. Tagad man ir draugs, dzīvoklis, ko īrēju ar draudzeni no studijām, darbs, rudenī maģistratūras studijas turpat, kur uzsāku studēt.
Studijas ir skaists laiks. Izbaudi! Un atceries, ka no visa var aiziet - nepatiks, samainīsi studiju programmu, nepatiks istabas biedrene, samainīsi istabiņu, ja būs kāda brīva, nepatika koju dzīve, ir iespēja īrēt dzīvokli, ja finanses atļauj.
Es sev vienmer saku un mierinu - aiziet var vienmēr! Bet neizmēģināsi, neuzzināsi ka viss izvērtīsies!

Kā jums bija uzsākot studijas un pārvācoties no vecākiem

?
Pirmo nedēļu bija nedaudz dīvaini un neierasti, ka tagad pati sev noteicēja, neviens nesagaida un kaut kā esmu pat pa sevi... Sakuma braucu katru nedēļas nogali mājā.
Bet tad es pieradu. Principā ātri pieradu un man pat iepatikās. Sāku braukt retāk mājās, izbaudīju, ka istabas biedrene aizbraukusi un es varu Vienna savā nodabā darboties. Man patiesībā patika Rīgas dzīve un dzīvošana kojās saistās tikai ar pozitīvu iespaidu, nekādu mīnusi nevaru nosaukt.

Nestudēju Rīgā, nedaudz mazāka pilsēta, bet ideja tā pati.
Sākumā arī bija līdzīgas domas kā tev, turklāt arī no mammas puses bija spiediens, ka netikšu galā, ātri atskriešu atpakaļ utt. Tas nomāca, turklāt, kad uzsāku studijas, ar finansēm nebija visai spoža situācija. Pirmo mēnesi bija grūti, jo esmu introverts, nevarēju ilgi sadraudzēties ar istabas biedrenēm savas noslēgtības dēļ. Pēc tam pamazām atvēros, līdz bakalaura beigās biju viena no trakākajām savā kompānijā. :D Sadraudzējos ar daudziem jauniem cilvēkiem, ar kuriem vēl joprojām uzturu kontaktu, daudzi ir palikuši par labiem draugiem. Cik gan podu nebija nogāzts, smieklu izsmiets, dziesmu izdziedāts, salauztas un pusaizlauztas sirdis, daudz joku, reizēm arī pa kādam kašķim, bet koju laikus atceros tikai ar siltām atmiņām. Šo gadu dēļ sapratu, kāpēc studiju laiku sauc par skaistāko laiku. Nebaidies, visi ir tādi paši kā tu, daudzi iet tam visam cauri. Galvenais, lai istabas biedrenes ir sakarīgas. Man paveicās ar foršiem cilvēkiem, ar kuriem sakrita domas, humora izjūta un dzīvesveids. Neņem daudz mantu, saplāno savus līdzekļus, lai pietiek visam posmam. Vari paņemt arī kaut ko no mājām, tādējādi ietaupot naudu (to reizēm var iztērēt ļoti ātri pat nemanot :D ).
Tas tiešām ir fantastisks laiks, izbaudi to! Atceros, ka pati pirms vairākiem gadiem veidoju līdzīgu diskusiju, bet, kad sāku studēt, pasmējos par šādām šaubām. :)
Dzīvoklī reizēm pietrūkst koju. Protams, komforts utt., bet emocijas un atmiņas ir cita lieta, kā arī zemā īres maksa.
Un studiju programmu tu vienmēr vari nomainīt, ja nepatiks.
Man žēl to studentu, kuri studē, bet nedzīvo kojās. Studijām, manuprāt, zūd garša.
Lai veicas jaunajā dzīves posmā! :)